Andrejs Upīts

Andrejs Upīts (1877–1970) – viens no spilgtākajiem reālistiskā literatūras virziena pārstāvjiem Latvijā. Iespējams, ražīgākais latviešu autors ar plašāko vārdu krājumu, tomēr mūsdienās nereti kritizēts savas kreisās politiskās pārliecības dēļ. Tā kopā ar marksisma ideoloģijas iekausēšanu literatūrā likusi A. Upītim vairākkārt pieņemt lēmumus, kas degradējuši viņa personību, līdz ar to izsaucot arī neviennozīmīgu attieksmi pret rakstnieka daiļradi. Dzimis Skrīveru pagasta Kalniņos kā otrais dēls rentnieka ģimenē. Radījis 21 romānu, 10 noveļu krājumus, vairākus garos stāstus un virkni dramaturģijas sacerējumu – vēsturiskas traģēdijas, drāmas, komēdijas –, visu mūžu darbojies literatūrzinātnē, bijis kaismīgs publicists, arī dzejnieks un tulkotājs. Pēc dažu pētnieku aprēķiniem, būtu vajadzīgi apmēram 60 sējumi, lai aptvertu visu Upīša radošo mantojumu. Par vēsturiskajām traģēdijām "Mirabo" (1926) un "Žanna d’Arka" (1930) saņēmis Kultūras fonda prēmiju, par kultūrvēsturisko romānu "Zaļā zeme" (1945) – Staļina prēmiju.