Vērienīgākais Edmunda Freiberga lielinscenējums ar traģēdijas vērienu, atklājot sarežģīto latviešu zemnieka sapni par savu zemi, izpratni par to – zaļā zeme nav tikai labklājības nodrošinājums no paaudzes paaudzē, tā ir arī nežēlīga, jo atņem spēkus, tā ir liktenīga, jo 20. gadsimtā tā nozīmē arī daudz nepelnīti traģisku notikumu. Izrādes saistmotīvs ir romānā maznozīmīgais Glupā Miķeļa tēls, kam E. Freibergs piešķir notikumu komentētāja funkciju un simbolisku nozīmi – sāpi par visiem dzīves pazemotajiem. Arī izrādes finālā, vecā Brīviņa bērēs, kas vienlaikus ir veselas zemnieku paaudzes, vesela laikmeta beigas, uz skatuves paliek divi – Liena un Miķelis. Kā raksta Guna Zeltiņa – sirdsšķīstā un vientiesis.

Centrālā līnija saistās ar Ošu saimnieku likteni, un tas, kā to nospēlē Astrīda Kairiša un Ints Burāns, palēnām sabrukdami zem nabadzības nastas – uz īsu brīdi pavīd cerība uz savu zemi un izplēn, padarot Osieni vēl nomāktāku un izmisušāku par sagandēto dzīvi. Arī Inta Burāna Osi sapnis par zemi pārvērš no stalta vīra par vraku, tādējādi zaļā zeme kļūst par ziedokli, uz kura atstāts visdārgākais – cerība, dzīvības spēks, pašu meita.

Vecā Brīviņa lomā Dumpis nospēlē pēdējo īsto latviešu – patriarhu, kas pratis zemei dot un zinājis, kā no tās arī saņemt. Viņa dēls Ješka tēva sakrāto prot tikai izsaimniekot, tāpēc cilvēciski siltākas attiecības Brīviņam veidojas ar priekšstrādnieku Upīšu Mārtiņu.