Izrāde, kas top kā jauniešu patstāvīgais darbs ārpus teātra repertuāra plāniem, kas tiek mēģināta vēlos vakaros un naktīs – rezultāts izraisa plašu rezonansi gan publikā, gan kritikas vidū, piemēram, almanahs "Teātris un dzīve" velta šai izrādei pat vairāku viedokļu kopu (Nr. 22, 1978, 64. lpp.) un Valentīna Freimane iedvesmas avotu samana pat E. Loida-Vēbera rokoperā “Jēzus Kristus Superzvaigzne”, 60. un 70. gadu jauniešu etalonā, kurā apvienojas gan agresīvi, gan liriski motīvi.

Kara gados uzrakstītās traģēdijas pamattēma ir cīņa par brīvību, bet, pats galvenais, nepieciešamība pēc varoņa un vadoņa, kas cilvēkus spēj šai cīņai iedvesmot. Turklāt varonim jānāk no tautas vidus, jo arī Spartaks ir bijušais vergs, vēlāk izcils gladiators un tad brīvlaistais. Runa ir par vēsturiskām romiešu personībām, bet gan izrādes veidotāji, gan publika, protams, saprot, ka romiešu vergi – tie esam mēs padomju totalitārajā režīmā.