Ar šo iestudējumu Valdis Lūriņš ieiet vēsturē kā vienīgais, kas iestudējis visas trīs Upīša vēsturiskās triloģijas lugas, turklāt vairāki motīvi šajā izrādē ir pravietiski attiecībā uz tālāko Latvijas nākotni, lai gan, protams, par Atmodas procesu te runāt vēl pāragri. Ja nu izrādes finālā pār visu skatuves priekškaru nolaistais Francijas karogs, kas aizklāja arī Mirabo pēcnāves masku skatuves priekšā, kādam atgādināja brīvās Latvijas karogu.

Pats stāsts tomēr vērpjas ap politiķi Mirabo (1749–1791) un viņa veicināto sazvērestību pret karali, būdams jakobīņu kluba līdzdibinātājs viņš bijis arī karaļa padomnieks, kultivējis domu par garīdzniecības un aristokrātijas alkatības un samaitātības atklāšanu tautai, lai raisītu cilvēkos naidu, un tauta pati izrēķinātos ar tiem, kas šobrīd pie varas. Un tad šo varu paņemtu citi.

Uz skatuves bija redzams Parīzes ielas stūris, namu logos pa laikam parādījās vērotāji, skvēriņā starp diviem laternas stabiem bija uzcelta skatuvīte, uz kuras uzstājās gan aktieru trupa “Nacionālā traģēdija”, gan politiķi un Mirabo, uz šīs skatuves tika rādīta arī marionešu izrāde par karaļpāri, tās bija ironiskas variācijas par revolūcijas politiskajām kaislībām.

Pāri skatuvei starp laternu stabiem bija no divām kāpnēm izveidota tribīne, uz kuras augstu virs cilvēku galvām uzskrēja un runāja gan ar tautu uz skatuves, gan ar tautu zālē Mirabo. Tai brīdī viņš bija elks, un Rolands Zagorskis Mirabo lomā to labi apzinājās. Kad Mirabo bija sakompromitējies, viņa vietā par elku tautai kļūst Žans Pols Marats, ko režisors interpretē kā brīvdomīgu "andergraunda" pārstāvi.