Andrejs Upīts savu jauno lugu iesniedz Nacionālā teātra lugu konkursam, tā tiek apbalvota un iestudēta, kļūstot par vienu no nozīmīgākiem 30. gadu pirmās puses iestudējumiem. Ernesta Feldmaņa veidotais inscenējums atšķiras no pārējā Nacionālā teātra jauniestudējumiem ar traģēdijas vērienu, ar nostāšanos pretī ierastajai sadzīvei latviešu darbu iestudējumos un reālismam, kā arī salonlugu iestudējumiem. Izrādē izcelta tēma par varoņa attiecībām ar masu, veidojot vērienīgus masu skatus no E. Feldmaņa kursu audzēkņiem.

Atšķirīgi, bet vienlīdz izcili titullomu tēlo divas aktrises – Lilija Ērika un Paula Baltābola. Ar Liliju Ēriku, kurai piemīt smalka formas izjūta, vienlaikus šai lomā parādās lirisks maigums, liels spēks dramatiskajās vietās, sapņainība lugas sākumā reliģiskās ekstāzes brīdī. Bet autora vēlēšanās ir, lai Žannu tēlotu P. Baltābola, ar kuru ir domubiedri kreiso uzskatu aizstāvībā, tomēr “kreiso” ievirzi tēla idejiskajā uzstādījumā pamana arī kritiķi, kas uz to norāda kā īsti nepieņemamu.

Pēc “Žannas d’Arkas” A. Upīša darbi vairs Nacionālajā teātrī netiek iestudēti, jo viņa kreiso uzskatu dēļ pēc 1934. gada Upīša iestudēšana Latvijā nav iespējama, un uz šīs skatuves atgriezīsies tikai pēc 1945. gada, bet 1970. gadā teātrim piešķirs A. Upīša vārdu.