H. Gulbja dramatizējums daudzu ainiņu virknē atklāj latviešu lauku zēna Krauklīšu Pētera sociālās “iniciācijas” ceļu – no ienācēja Rīgā kļūstot par vienu no sekmīgajiem pirmajiem latviešu uzņēmējiem, no cilvēka, kas neviļus cenšas līdzināties citiem pārvāciskotiem turīgiem latviešiem, pretī nacionālu uzskatu paudējam un tautas nacionālās pašapziņas cēlējam. Šis ir stāsts, kas neizbēgami nacionālromantisma manierē pretstatī vienus “mūsējos”, iepretim otriem “mūsējiem”, pirmos aplūkojot ar sirsnību un cieņu un par otrajiem ironizējot. 1998. gads vēl ir laiks, kad tā nešķiet melnbalta un didaktiska pieeja nācijas izaugsmes atspoguļojumam mākslā.