Komanda

Melnajā gulbī mani daudz kas mulsina, un, do­māju, šīs pārdomas kopsavelk Hermaņa teātra status quo.

Rasputins, Dostojevskis, antimesija, mūsdienu Krievijas ideoloģijas personifikācija – Kaspara Znotiņa Miškins ir programmatisks un ļoti daudzslāņains varonis, kurā Alvis Hermanis ierakstījis neslēpti politisku zemtekstu Latvijas sabiedrībai.

Dostojevska/Miškina murgainais monologs, kura retorika pilnībā sakrīt ar šodienas krievu politologu vārdiem, veido tik asu teātra un skatītāja savstarpējās komunikācijas smaili, ka tā nekļūdīgi ieurbjas publikas uztverē.

Alvis Hermanis nav domātājs, nav pētnieks, nav politologs, nav vēsturnieks, nav literatūras kritiķis, nav sociālpolitisko notikumu analītiķis un nav politiķis. Viņš ir mākslinieks ar spēcīgu mākslinieka intuīciju. Viņš uztver laikmeta garu brīdi pirms šis gars ir atklājies plašākai sabiedrībai – ieskaitot domātājus un rūdītus notikumu analītiķus.

Fjodora Dostojevska Idiotu Hermanis iestudē otrreiz. Savulaik Cīrihē viņš uz skatuves skrupulozi «restaurēja» romāna sākumu un arī šoreiz aprobežojas ar tā ekspozīciju. Jaunā izrāde būs saprotama tiem, kas Idiotu ir lasījuši; pārējie neko daudz nesapratīs.

Jaunā Rīgas teātra izrāde Melnais gulbis ļauj domāt, ka kultūras izlolotajai idejai par krievu tautas pārākumu ir ārkārtīgi postošas sekas

“Melnais gulbis” ir ļoti oriģināla, drosmīga izrāde. Beigās vienīgi nevaru nepajautāt Alvim Hermanim: vai šī izrāde nav sprādzienbīstama ar aktualitātes atklāsmi, ar Dostojevska idejas patiesīgo analīzi un līdz ar to viņa izpratni par Krievijas itin kā Dieva doto lomu pasaules telpas sakārtošanā un no tās izrietošajām alkām pēc diženuma?

Nebiedēsim, ka aktieri tiešām vilks uz skatuves kādu no zāles. Teātris sagatavojis citu biedu. Proti, lugas personāži atklāj, ka labāk nevis turpināt savas grēksūdzes, bet kļūt par apsūdzētājiem pret tiem, kuri sēž sienas pretējā, t.i., mūsu (skatītāju) pusē