Leopoldštate
Dailes teātrisĢimenes sāga.
Sera Toma Stopparda pavisam nesen
sarakstītā “Leopoldštate” ir viens no ievērojamākajiem un
apspriestākajiem jaunāko laiku dramaturģijas darbiem. Autors pats
uzskata, ka lugā ne tikai koncentrēti aprakstījis pats savas dzimtas
likteni, bet arī izteicis desmitiem gadu uzkrāto radošo potenciālu.
“Leopoldštate” stāsta par dzimtas izdzīvošanu cauri 20. gadsimta
lielākajām cilvēces katastrofām. Luga nosaukta Vīnes ebreju kvartāla
vārdā. 1899. gada nogalē pie apvāršņa ir jauns laikmets un uz svētku
vakariņām ir sapulcējusies liela ebreju intelektuāļu ģimene, kura dzīvo
Austroungārijas jeb “lupatu deķa” impērijā. Valstī, kur sadzīvo slāvi,
vācieši, ungāri un ebreji, pastāv trausls līdzsvars – vismaz tik ilgi,
kamēr cilvēkos pastāv cilvēcība. Bet jaunais laikmets draud lietu
kārtību mainīt. Ģimenes gaitām sekosim līdz 1955. gadam, kad no kuplās
saimes dzīvi būs palikuši tikai trīs. Mēs, skatītāji, zinām, kas šai
ģimenei būs jāpieredz, bet viņi nākamo gadsimtu gaida ar cerību: “Es
domāju, ka ir pienācis 20. gadsimts, bet gadsimti nav gadalaiki, kas
atkārtojas. Pie Bābeles upēm mēs raudājām, bet tas laiks ir pagājis,
tāpat kā viss, kas sekoja pēc tam – izraidīšanas, slaktiņi,
dedzināšanas, asins apsūdzības, kā viduslaiki pagājuši – grautiņi, geto,
dzeltenās zīmes… Tas viss ticis sarullēts un izmests kā vecs paklājs,
jo Eiropa soļo uz priekšu.”
“Leopoldštate” drosmīgi aplūko, ko nozīmē būt citādam – svešiniekam starp svešiniekiem ne tikai paša, bet arī citu acīs. Tā uzdod jautājumus par vēsturi – kā saglabāt savas saknes, kā nosargāt savu pašapziņu, kā izdzīvot mazai tautai, kad pasaule ir sajukusi prātā?
Izrādē piedalās BJC “Rīgas Skolēnu pils” teātra “Zīļuks” audzēkņi.
Repertuārs
|
19:00 |
Dailes teātris, Lielā zāle Rīga, Brīvības iela 75 |
Biļetes |
|
19:00 |
Dailes teātris, Lielā zāle Rīga, Brīvības iela 75 |
Biļetes |
|
19:00 |
Dailes teātris, Lielā zāle Rīga, Brīvības iela 75 |
Izpārdots |
|
19:00 |
Dailes teātris, Lielā zāle Rīga, Brīvības iela 75 |
Biļetes |
Galerija
Komanda
Performanti
Radošā komanda
| Režisora asistente | Diāna Kaijaka |
| Scenogrāfa asistenti | Sintija Jēkabsone Rūdolfs Bekičs |
| Autors | Toms Stopards |
| Kostīmu māksliniece | Birgita Hutere |
| Režisors | Džons Malkovičs |
| Komponists | Timofejs Pastuhovs |
| Kostīmu mākslinieka asistente | Jurate Silakaktiņa |
| Gaismu mākslinieks | Mārtiņš Jansons |
| Mūzikas konsultants | Juris Vaivods |
| Scenogrāfs | Pjērs-Fransuā Limbošs |
| Tulkotāja | Laila Burāne |
| Tulkojuma konsultante | Lolita Tomsone |
Skatītāju vērtējums
Kritiķu viedoklis
Domāju, ka šīs lugas un uzveduma panākumi Amerikā ir lielā mērā saistīti ar to, ka divas trešdaļas amerikāņu pilnīgi neko nezina par holokaustu.
Iestudējums "Leopoldštate" ir kolektīvās atcerēšanās vingrinājums, kurš caur empātijas mehānismu atgādina, cik svarīgi ir neaizmirst, tiesa, tuvplānā neparādot ļaunuma seju, vien pāridarījumu.
Sižeta vēsturiskajam kontekstam kļūstot arvien skaudrākam, lielāka slodze nokļūst uz jauno aktieru pleciem, taču ne visi spēj tikt galā ar sev atvēlētajiem skatuviskajiem uzdevumiem.
Kopš Džons Malkovičs ik pa laikam ierodas Rīgā, kopējais sabiedrības noskaņojums ir mainījies uz pozitīvo pusi. Mums ir cerība. Mēs beidzot esam pasaules līmeņa pilsēta. Mums ir vismaz viens pasaules līmeņa ieceļotājs (Barišņikovs ir goda pilsonis, zinu, bet viņš šobrīd neskaitās, sen nav bijis, jo "Ozīriss" tika remontēts un Jaunajam Rīgas teātrim bija citas prioritātes).
Tā, bez šaubām, ir Eiropas elpa, ko Dailes teātris vēlas iepūst mūsu teātra telpā. Vienīgi jautājums, cik atspirdzinoša tā ir.
Režisora Džona Malkoviča Dailes teātrī iestudētā Toma Stoparda luga Leopoldštate ir stāsts par identitāti, atcerēšanos, izvēli, atbildību un piederību
Džona Malkoviča režisētajā izrādē “Leopoldštate” Dailes ansamblis pārliecinoši iedzīvina dziļi humānu tēmu un ar nesamākslotu skatuves izteiksmi raisa klātbūtnes efektu.
Kā jau tiešām labi sarakstītā lugā, gandrīz nemanāma ir pāreja no dialogos izklāstītas informācijas par ebreju vēsturi, paradumiem un vajāšanām uz dzīves un raksturu atklāsmi «te un tagad».
1994 – 6.0
Interesanta, vēsturiska lekcija par Vīni zelta laikmetā, bet diemžēl trūkst dinamikas un izrādē bieži nākas cīnīties ar miegu.(šoreiz pat noder tie apmeklētāji, kas neizslēdz telefonam skaņu, jo vismaz tas periodiski pamodina zāli) Pārāk daudz tēlu, kas traucē uztvert materiālu, jo visu laiku ar lukturi jācenšas ieraudzīt programmā, kas ir kas un kādā veidā iekļaujas dzimtas kokā. Izrāde ir daudz par garu un žēl, ka režisors nav spējis griezt un īsināt lieko. Diemžēl jāatzīst arī tas, ka Dailes trupa nav spējīga iznest ebreju savdabīgo dzīves ironiju un līdz ar to izrāde sanākusi ne par ebrejiem, bet par to, ja Leopoldštatē dzīvotu latvieši.
4Irma – 6.0
Diemžēl izrāde ir slikta. Ja šādi būtu izpaudies kāds no vietējiem režisoriem, kritiķi viņu būtu nolīdzinājuši līdz ar zemi. Ar lielo M. tā nevar atļauties... Tik ļoti žēl, ka režisors, strādājot taču ar labiem aktieriem, nav pacenties izveidot vienotu ansambli, katrs ''mauj, kā prot'''. Nav neviena tēla, kuram izrādes gaitā patiesi pieķerties un just līdzi, ja nu vienīgi Artūra Skrastiņa Hermanim un Vitas Vārpiņas Grētlai. Vienīgais patiesi emocionālais brīdis izrādē ir Kaspara Dumbura Nātana monologs 2.cēliena sākumā (šī nav pirmā izrāde, kurā Dumburs patīkami pārsteidz). Izrādē izmantotie režisora mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi brīžiem ir tik vecišķi un tādi, kas balansē uz bezgaumības robežas. Fināla tēlu iznāciens, protams, aizkustina un izspiež asaru, bet katarsi nesniedz, jo to diemžēl uztveru vairāk kā režisora manipulāciju un šis paņēmiens izmantots jau tik daudz kur citur. Iesaku labāk iet uz ''Kaukāziešu krīta apli'' vai ''Pusnakts šovu ar Jūdu Iskariotu''. Tās ir simtkārt labākas lielās zāles izrādes.
3Patīk Teatris – 9.0
Labs vēsturisks ieskats ebreju tautas likteņstāstos. Izcils aktieru sastāvs un patiess baudījums . Paldies aktieru komandai, kuri iznesa šo stāstu tik dziļu un patiesu . Šis ir kārtējais pierādījums Dailes aktieru meistarībai.
1Mara – 9.0
Es ļoti sen nebiju bijusi uz Dailes teātra izrādēm, tādēļ šī sen gaidītā tikšanās ar izrādes aktieriem, man bija satraukuma pilna. Izrāde kopā ir nedaudz vairāk kā 3 stundas, taču stāsts mani paņēma jau no pašām pirmajām sekundēm un aktieru meistarības rezultātā, man pazuda laiks. Man ļoti patika izrādes scenogrāfija - ģimenes dzīvoklis, kurā satiekas visi iesaistītie personāži. Tērpi izcili, es it kā domās nokļuvu 19.gadsimta mijas Vīnes ebreju ģimenē, kur es kā mēms un neredzams liecinieks varu sekot līdzi cilvēciskajām attiecībām. Pārdomājot piedzīvoto no skatuves, paralēles varu vilkt ar mūsdienu cilvēkiem, kur ikdienas rūpes mijas ar domām par mīlestību, biznesu, savatarpējām attiecībām, nākotnes sapņiem. Cilvēks pēc būtības nemainās, mainoties gadu simtiem, mainās tikai tērpi, scenogrāfija. Par mūziku - paldies komponistam! Man ļoti patika, bija piemērota skatuvei, tēliem un notikumiem. Aktieru izvēle lieliska katrai lomai. Mani aizrāva Lidija Pupure Emīlijas tēlā -gracioza, cienīga, eleganta. Un Vitas Vārpiņas Grētla mani fascinēja. Hermanis Artūra Skrastiņa izpildījumā bija sirdi plosošs- kad jāpiedzīvo savas lielās ģimenes un biznesa posts, likteņa cirsts. Un nobeigumā, kad iznāk visi lomu izpildītāji un tiek nosaukta katra liktenis - tas manī riesa asaras un līdzjūtību par šausmām, kas cilvēkiem bija jāpiedzīvo. Arī izrādes sākumā cilvēkos ir sapņi par nākotni un labklājību, un neviens pat nevar iedomāties par šausmām, kas būs jāpieredz, diviem kariem ejot pāri Eiropai. Izrāde ir jāredz. Paldies aktieriem, tehniskajiem darbiniekiem un režisoram Džonam Malkovičam.
1efolkmane – 6.0
Pieņemu, ka izrāde būtu bijusi baudāmāka, ja es jau sākumā zinātu, ka dažus ģimenes locekļus attēlos vairāki aktieri. Nepievēršot uzmanību cilvēku vārdiem, man pēc tam bija ļoti grūti sekot līdzi uz skatuves notiekošajam, un es brīžiem jutos apjukusi tik daudzu atainoto tēlu un izrādē iesaistīto aktieru dēļ. Vispār bija sajūta, ka viss tiek nevajadzīgi vilkts garumā. Protams, interesanti, ka iesaistīti tik daudz aktieri, tomēr nezinu, vai bija tā vērts.
0dacce – 2.0
Garlaicīga, tik ļoti žēl, liku lielas cerības!
0Elizabete – 10.0
ļoti gaiša izrāde. Nebija parādītas tikai kara šausmas, bet gan, ģimeniskums un ikdienišķas problēmas. Izrādēs beigās vēlējos pasēdēt klusumā un to visu kārtīgi sajust.
0Džesija – 8.0
Estētiski skaista izrāde. Ļoti patika izbaudīt klasiku.
0inta.leitane@gmail.com – 7.0
Diezgan vāja luga ar vāju aktieru spēli un dikciju, kuru atdzīvināja vienīgi Lidija Pupure ar skatuvisko stāju, spēles manieri un labo dikciju. Skolu? Aktieriem vajadzētu saprast, ka Dailes lielās zāles īpatnībaa prasa labu dikciju un sadzīviskas ikdienas sarunas stils nenonāca pat līdz 6. rindas skatītājam . Režisora klātbūtni neko daudz nejuta - kā nu paši saprata, tā darbojās. Nevajadzīgi izstiepta. Vienīgā patīkamā pārmaiņa, ka īsta klasiska teātra izrāde bez dziļiem zemtekstiem un samežģījumiem par ebreju dzīves notikumiem, kuru saprata lugas autors un tie skatītāji, kas dažādu apstākļu dēļ labi pārzināja šos notikumus, tautas īpatnības un izdzīvošanas prasmi visos laikos.
0