Fārkers savus avantūristiskos kavalierus neidealizē – viņi devušies klejojumā pa Anglijas provinces pilsētiņām tāpēc, ka Londonas jautrās dzīves virpulī izkaisījuši mantu un tagad ar dažādu blēdību palīdzību (vislabāk, iekarojot lētticīgu bagātnieču sirdis, lai tādā ceļā tiktu pie skaistuļu makiem) grib uzlabot finansiālo stāvokli. Ap šo vilinošo intrigu autors savērpis krāsainu situāciju režģi, kurā kavalieriem nākas sastapties ar daudz nekrietnākiem blēžiem, nekā ir viņi paši. Lielceļa laupītāji, zaglīgi viesnīcnieki, garīgi aprobežoti, mantkārīgi muižnieki, liekulīgi baznīcas kalpi, garlaicībā skumstošas dāmas veido komēdijas fonu, uz kura raisās kavalieru veiklība un attapība. Caur viņiem, lai gan autors nebūt neapjūsmo visas savu varoņu izdarības, viņš daino slavu pārgalvīgai drosmei, asprātībai un dzīvespriekam. Fārkera karogs ir optimisms.

Skatuves centrā ir grozāma tumšbrūna koka divstāvu konstrukcija, kura dod iespēju kinematogrāfiskā ātrumā mainīt darbības vietas, tādējādi panākot izrādes tempa kāpinājumu un gandrīz vienlaikus ļaujot sekot paralēlu notikumu norisei. Eimvels un Ārčers ierodas provinces pilsētiņā, lai apprecētu bagātas līgavas. Turklāt pēc norunas Ličfildā kalpu tēlos Arčers, bet nākamajā pilsētā tas būs Eimvels. Eimvels dodas uz baznīcu, gūst jaunās, skaistās Dorindas uzmanību, bet Ārčeram par lielām dusmām, Eimvels vairs nav dabūjams pie veselā saprāta, jo viņš ir iemīlējies! Mīlas laimes dēļ viņš aizmirst viltīgo aprēķinu.