Nākamais apjomīgais episka rakstura latviešu literatūras darbs Amtmaņa-Briedīša režijā, kas ļauj parādīt nācijas veidošanos, neignorējot objektīvas šķiriskās pretrunas un konfliktus, bet, protams, padomju laikā svaru kausi izvērtējumā nosveras par labu strādniekiem un zemniekiem, nevis viņu darba devējiem. “Rīga” runā par pilsoniskās sabiedrības izveidi, un jau romānā ir visai daudz ironijas ne tikai par baltvāciešiem, bet vēl jo vairāk par t. s. kārkluvāciešiem jeb turīgajiem latviešiem, kas visiem spēkiem cenšas asimilēties vācu sabiedrībā, jo uzskata to par augstāku. Izrādes galvenais varonis Krauklīšu Pēteris ar savu vitalitāti, apķērību un čaklumu izsizdamies uz augšu, ne brīdi “nenodod” savu latvietību, bet tieši otrādi – tur to kā spoguli priekšā citiem “latviešiem”, atgādinot viņu izcelsmi un iespēju būt pašiem.

“Rīga” sava sazarotā personāža dēļ top kā sadzīves ainas ar bagātu tipāžu galeriju, kuras centrā Jāņa Kubiļa meistarīgi atveidotā Krauklīšu Pētera izaugsme no bikla lauku zēna par elegantu, pašapzinīgu veikalnieku.