Visās trīs M. Čehova iestudētajās izrādēs izcelts konflikts starp indivīdu un masu, galvenais varonis ir “citādais” arī tāpēc, ka spēlē krievu valodā, kamēr pārējie Nacionālā teātra aktieri – latviešu valodā. Hamletā kā galvenais antagonists izvirzīts Klaudijs, ko spēlē Jānis Šāberts, un interesanti, ka arī pārējās divās izrādās antagonistus attēlo Šāberts (Jāņa Briesmīgā nāvē – Borisu Godunovu, bet “Ērikā XIV” – Pērsonu).

Visās izrādēs aktieriem ir biezas grima kārtas uz sejas, veidojot tādu kā masku, tiek lietotas arī parūkas un mākslīgās uzacis, ūsas, bārdas. Kā savā pētījumā raksta S. Radzobe, M. Čehova tēla maska atšķīrās no pārējā ansambļa maskām

"To var dēvēt par psiholoģisko masku, kura slēpjot atklāj, jo atļauj ielūkoties personāža zemapziņā. Citu lomu tēlotāji izmantoja sociālās maskas, kuru būtību pilnībā noteica personāža sociālā piederība.” (TV, 2, 2008)

Izrādes pamattēma ir cīņa starp labo un ļauno, un visi izrādes tēli sadalīti “baltajos” un “melnajos” atkarībā no to piederības Hamleta vai Klaudija uzskatiem. Tiek domāts par izrādes muzikalitāti, ritmiskumu, žestiem. Vingrinājumu procesā tiek strādāts pie asām pārejām no vienas galējības otrā, kas raksturīga gan Čehova aktierspēlei, gan ekspresionisma teātrim.

Čehova Hamlets – vienkāršā melnā tērpā, tievs, klusinātu balsi, izteiksmīgām rokām – ar savu rīcību mēģina piešķirt jēgu bezjēdzīgai dzīvei, grūstošam laikmetam. Tā vienlaikus ir laikmeta traģēdija, ko nospēlē Čehovs, un Hamleta cilvēka traģēdija – apzinoties, ka nespēs neko mainīt, viņš tomēr dara visu.

Darbības vieta ir divstāvu būve ar kāpnēm, kas ir ekspresionisma scenogrāfijai raksturīgs elements, lai parādītu gan iekšēju, gan ārēju hierarhiju un vēlmi tajā pacelties un sasniegt mērķi. Slavenā Peļu slazda aina pantomīmas veidā tiek nospēlēta pat četras reizes, uzsverot to, ka izrāde nav jāuztver reālisma koordinātās.