Jānis Kalniņš
Jānis Kalniņš (1922–2000) – rakstnieks, literatūrzinātnieks, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis.
Beidzis Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultāti (1951). Strādājis laikrakstā “Cīņa” par literāro līdzstrādnieku (1948–1955), rakstījis recenzijas par jauniznākušajām grāmatām un teātra izrāžu iestudējumiem. Strādājis Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā (1956–1983), bijis tā direktors (1963–1983). Literatūrpētnieciskās intereses bijušas saistītas latviešu dramaturģiju, kas rezultējušās zinātņu kandidāta disertācijā “Satīras asajā gaismā” (1957) un kuru centrā ir Andreja Upīša komēdijas. Bijis viens no Raiņa akadēmisko Kopoto rakstu izdošanas iniciētājiem. Ar rakstiem piedalījies institūta zinātnisko rakstu krājumos.
Biogrāfisko romānu “Andrejs Pumpurs” (1964), “Rainis” (1977), “Auseklis” (1981), “Kalna Kaibēni” (1991) autors. Jāņa Kalniņa romāniem raksturīga dokumentāla precizitāte, rakstnieku psiholoģisko kolīziju un daiļrades procesa tēlojums uz plaša vēsturisko notikumu fona. Viens no ievērojamākiem latviešu biogrāfiskā romāna autoriem. Otra daiļrades līnija – teiksmas, līdzības un teiksmaini stāsti, kuros risinātas vispārcilvēciskas un filozofiskas problēmas par cilvēka un varas attiecībām, patiesību un meliem, mirkli un mūžību – spilgti ieraugāma grāmatās “Mūžība” (1971), “Hronists un velns” (1985), “Sadursmes krēslas laikmetā” (1993). Jānis Kalniņš rakstījis arī bērnības atmiņas (“Kad strazdi svelpj”, 1968; “Sudraba karote”, 1986) un vēsturiskās lugas, kas nav publicētas. Par romāna “Rainis” tapšanu padomju ideoloģijas un cenzūras apstākļos rakstījis esejā “Rainis – derīgais un nederīgais” (1999).
Beidzis Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultāti (1951). Strādājis laikrakstā “Cīņa” par literāro līdzstrādnieku (1948–1955), rakstījis recenzijas par jauniznākušajām grāmatām un teātra izrāžu iestudējumiem. Strādājis Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā (1956–1983), bijis tā direktors (1963–1983). Literatūrpētnieciskās intereses bijušas saistītas latviešu dramaturģiju, kas rezultējušās zinātņu kandidāta disertācijā “Satīras asajā gaismā” (1957) un kuru centrā ir Andreja Upīša komēdijas. Bijis viens no Raiņa akadēmisko Kopoto rakstu izdošanas iniciētājiem. Ar rakstiem piedalījies institūta zinātnisko rakstu krājumos.
Biogrāfisko romānu “Andrejs Pumpurs” (1964), “Rainis” (1977), “Auseklis” (1981), “Kalna Kaibēni” (1991) autors. Jāņa Kalniņa romāniem raksturīga dokumentāla precizitāte, rakstnieku psiholoģisko kolīziju un daiļrades procesa tēlojums uz plaša vēsturisko notikumu fona. Viens no ievērojamākiem latviešu biogrāfiskā romāna autoriem. Otra daiļrades līnija – teiksmas, līdzības un teiksmaini stāsti, kuros risinātas vispārcilvēciskas un filozofiskas problēmas par cilvēka un varas attiecībām, patiesību un meliem, mirkli un mūžību – spilgti ieraugāma grāmatās “Mūžība” (1971), “Hronists un velns” (1985), “Sadursmes krēslas laikmetā” (1993). Jānis Kalniņš rakstījis arī bērnības atmiņas (“Kad strazdi svelpj”, 1968; “Sudraba karote”, 1986) un vēsturiskās lugas, kas nav publicētas. Par romāna “Rainis” tapšanu padomju ideoloģijas un cenzūras apstākļos rakstījis esejā “Rainis – derīgais un nederīgais” (1999).