Skatuvē "Krauklītis" parādījās 1921. gadā, pašas sezonas beigās, 6. maijā Nacionālā teātrī. Tas bija visneizdevīgākais laiks, jo maijā jau sezona beidzas un luga varēja tikt izrādīta tikai kādas 8 reizes. Bet nākošā sezonā luga nevarēja vairs skaitīties kā jauna luga; tomēr viņa iekaroja sev publiku un palika viena no iemīļotākām. 

"Krauklīti" Nacionālā teātrī iestudēja atkal A. Mierlauks; Magoni tēloja Mirdza Šmithene ar savu dziļo sirsnību un Lilija Ērika ar bravūru; Ģērmanis bija Vents; Svešzemnieks Rodrigo Kalniņš; arī mazākās lomās bija ievērojami spēki. Dekorācijas bija gleznojis Cimermanis, un tās pieder pie viņa labākiem darbiem. (..) Vēl vienu gribēju teikt pirmā cēliena beigās tiek tēlotas žēlabas par zirgu sakropļošanu, — tās tiek tēlotas tik spilgti, ka izliekas jau nedabiskas un nesaprotamas mūsu publikai — vismaz es sajutu izrādē, ka mūsu tagadējā publika še nespēj līdzi just. Zirgs mums nav vairs tāds draugs un biedris kā senos laikos, kā tautas dziesmu laikos; zirgs ir mums tikai darba rīks, kurš drīz tiks izspiests no labākiem un lētākiem darba rīkiem — automobiļiem. Zirgs mums ir tikai tik tāli dārgs, cik viņš ir lēts. Mēs neesam vairs sentimentāli. Vai dzirdi, zirdziņ? Vai dzirdi arī tu, krauklīti?

Rainis, Kopoti raksti. 18.sējums, (1983)