Traģēdija 2 daļās.

Jāzeps ir šodienas Hamlets. Viņš savus nokaitētos jautājumus tieši tāpat risina pilnīgā vientulībā. Kā mēs visi. Kad izslēgti visi sociālie tīkli ar īsto un viltus padomdevēju zunoņu, tu paliec viens pret vienu ar savu sirdsapziņu un iekšējo kompasu. Bultiņa raustās. Kur tā nostāsies? Auklēt savas sāpes un audzēt upura aizvainojumu ir tik saldi un kārdinoši. Apslāpēt sava “ego” īdēšanu, iespējams, ir viens no cilvēka mūža grūtākajiem uzdevumiem. Ko mūsdienu pasaulē, kur Jāzepa bedres ir tik daudz, nozīmē pa īstam piedot? Ko nozīmē ļaunu par labu vērst? Just dāvināto spalviņu azotē, nevis ērkšķus?