Īzaks Bābels (1894–1940), ievērojamais krievu rakstnieks, dzimis Odesā slavenajā Moldovankā, ebreju tirgotāja ģimenē. «Autobiogrāfijā» (1924) Bābels rakstīja «Pēc tēva prasības studēju ebreju valodu, Bībeli un Talmudu līdz sešpadsmit gadu vecumam. Mājās nedzīvojās viegli, jo no rīta līdz vakaram biju spiests studēt visdažādākās zinātnes. Es atpūtos skolā». Odesas komercskolas programma, kurā mācījās nākamais rakstnieks, bija ļoti piesātināta. Tika studēta ķīmija, politekonomija, jurisprudence, grāmatvedība, prečzinība, trīs svešvalodas un citi priekšmeti. Runājot par «atpūtu», Bābels domāja brīvības izjūtu viņa atmiņās audzēkņi starpbrīžos un pēc nodarbībām devās uz ostu, uz grieķu kafejnīcām vai uz Moldovanku, «lai pagrabiņos dzertu lētu Besarābijas vīnu». Visi šie iespaidi vēlāk kļuva par pamatu Bābela agrīnajai prozai un viņa «Odesas stāstiem». Rakstīt Bābels sāka piecpadsmit gadu vecumā. Būdams G. Flobēra, G. Mopasāna un sava franču valodas skolotāja Vadona iespaidā, viņš divus gadus rakstīja franču valodā. Franču valodas stihija saasināja literārās valodas un stila izjūtu. Jau pirmajos savos stāstos Bābels tiecās pēc stilistiska smalkuma un mākslinieciskā izteiksmīguma. «Es ņemu sīkumu – anekdoti, tirgus stāstu, un veidoju no tā gabalu, no kura pats nespēju atrauties... Par to smiesies nebūt ne tāpēc, ka tas ir jautrs, bet gan tāpēc, ka vienmēr gribas smieties par cilvēcisku veiksmi», – tā vēlāk viņš izskaidroja savus mākslinieciskos centienus. Jau agri atklājās galvenās iezīmes viņa prozā - visdažādāko slāņu, kā valodas, tā arī sadzīves tēlojuma, savienošana.