Viena no smeldzīgākajām latviešu padomju laika komēdijām, kas centrā izvirza pensionāru Albertu, komunālā dzīvokļa vecāko iedzīvotāju, kam atšķirībā no citiem pieder pat divas istabas. Viena no tām ir dēla istaba, uz kuras sienām redzami sniegoti kalni, bet dēls kādā no šādām ekspedīcijām gājis bojā. Ap Albertu spieto pārējie dzīvokļa iemītnieki, kas katrs vēlas panākt, lai Alberta “tukšā” istaba tiktu viņam. Katram no viņiem tam ir savi, pēc viņu domām, ļoti būtiski iemesli. Tēma par cilvēku izmisumu un absurdā situācija ar iespēju nodrošināt sev cilvēciskus sadzīves apstākļus Gulbja lugu, savukārt, ievieto sociāli asu dramaturģisko darbu skaitā. 

Izrādes mākslinieciskā ass ir Alfrēda Videnieka personība, viņš Albertā atklāj ne tikai personības ētisko lielumu, bet spēju nesabrukt zem likteņa sitieniem. Dēla nāve, no vienas puses, viņu ir pāragri “novecinājusi”, bet, no otras puses, padarījusi asredzīgu un spējīgi neiestigt sīkumos. Otrs izrādes “trumpis” ir Mārtiņa Brauna speciāli izrādei komponētais dziesmu cikls, kas veltīts Rīgai un iegūst patstāvīgu dzīvi pēc izrādes beigām.