Vēlme turpināt teātra tradīciju – caur tautas lugām uzrunāt plašas cilvēku masas, raisot viņos nacionālās pašapziņas nostiprināšanos. Iecere veidot izrādi pēc Marģera Zariņa darba motīviem vērtējama kā vērienīga, jo Zariņš ir viens no neparastākajiem 80. gadu literātiem, kura darbos modernā veidā savijas fantāzijas ar lielu daudzumu neparasti interpretētu faktu, tomēr šis ir eksperiments un tāpēc kā tautas luga gluži “nenostrādā”, kā cerēts. Darbs vēstī par kurzemniekiem, lībiešiem, jūru. Par dēku pilno Didriķi, kas atgriežas dzimtenē pēc četrdesmit gadu prombūtnes un satiek savu jaunības mīlestību Onu. Arī Ona viņu ir gaidījusi, tikai abas iesaistītās puses ir pārsteigtas, ka otrs tomēr ir mainījies. “Klibs kapteinis”, Ona pie sevis it kā vīlusies nomurmina, bet tūlīt arī saņemas, jo “neko nevar darīt viņš ir man piestiprināts”. 

Izrāde tiek spēlēta ne tikai teātrī, bet arī brīvdabā Dundagā.