Dramatizējuma autora Paula Putniņa un režisora kritiskais skatiens vērsās pret cilvēku bailību, malā stāvēšanu mīļā miera un ierastības dēļ. Visvairāk tas attiecas uz Annužu (Elzu Radziņu), kuras slēptā patiesība par bērnu samainīšanu bija Lienas traģēdijas iemesls. Teātra telpās spēlētajā izrādes versijā veidojās kontrasts starp Lienas psiholoģiski precīzi un emocionāli izdzīvoto traģisko likteni un slātaviešu un čangaliešu spilgtajiem, pat kariķētajiem raksturiem, tomēr brīdī, kad izrāde 1985. gadā nonāk tās “autentiskajā” vidē – Alauksta ezera krastā brīvdabas versijā, izrāde piedzīvo pārdzimšanas brīnumu un viss sastājas savā vietā – gan Lienas un Kaspara nelaimīgās mīlestības stāsts, gan dīvainie pamuļķie zemnieki savā goda mielastā, kas uz pagastmāju pie mērniekcienīgtēva ierodas pajūgos, no kuriem pavīd pa dzīvai cūkas kājai un zoss kaklam. Šīs idejas autors ir kolhoza “Piebalga” priekšsēdētājs Andrejs Jurciņš, un rezultāts ir negaidīts. Uz hrestomātisko darbu sabrauc tūkstošiem skatītāju, izrādes beigās cilvēki ceļas kājās un kopā ar veco Annužu, kas aizvada dzīvē mirušās Lienas meitiņu, dzied “Brūklenāju”. Līdzās Lienas ārprāta ainai un skrējienam uz ezeru viens no aizkustinošākiem momentiem ir arī Alfrēda Videnieka darbs vecā Gaitiņu Teņa lomā – kad Prātnieku Andža piemānītais Tenis pastiepj savas trīcošās rokas, lai pagasta veči tās sasien, pasludinot viņu par kukuļdevēju, nospēlējas visa pasaules netaisnība, ko brāļi Kaudzītes ietērpuši savā nemirstīgajā frāzē “Mazos zagļus pakar, lielos liek cietumā.”