Izrādes tapšanas laikā Jaunušans kā centrālo izvirza Ulda tēlu, balstoties uz to, ka Rainim viens no lugas nosaukumiem bijis “Laivinieks” – caur Ulda prizmu tiek konfrontētas daudzās sievietes mājās, uz kurām viņš pāri Daugavai devies precībās pie Zanes. Zane viņam ir droša un patiesa, Anda – meitene, kas gudri organizē pati savu laimi, bet pie viena iegriež Zanei, Ciepa – izmisusi par savu fizisko nepievilcību. Pat Baiba nav vis trausla sedzacīte, bet vienreizēja personība, kurai tikai iestāstīts, ka viņai jābūt klusai, jāzina sava vieta, ne velti Zane sauc savu sāncensi par klusu, viltīgu un bīstamu. Šajā versijā ir skaidrs, ka Uldis un Baiba bojā ies abi, jo tad, kad laiva būs “baltā putu augstumā”, Uldis kopā ar mirušo Baibu paliks upes dzelmē.

Īpašu uzmanību režisors velta ainai pie Baibas egles, ko savās piezīmēs nosauc par “uzšķērsto siržu ainu”. “Te atraidījuma sāpēs pārlūst Zanes sirds. Te Māte padzen Ortu. Te Didzis atvadās no brīvās Daugavas un ieslīgst Andas prakticisma valgos, arī Anda ar sakostiem zobiem atsakās no sapņa par Uldi, un arī Gatiņa balss te kļūst skarba, un stabulē aizsmok dziesma.” Baiba šajā ainā slēpjas aiz egles un šajā brīdī saprot to smago atbildības nastu, kāda nu gulst uz viņas pleciem, izvēloties laimi kopā ar Uldi. To viņa nevar, jo – “trejas dzīves neziņā”. Un Uldis to sadzird. “Pēdējā aina bija tikai Baibas pieņemtā lēmuma izpilde, filozofiska apoteoze, viss lielais spriegums tika izlādēts precību un egles ainās,” tā Lilija Dzene par izrādes finālu.