Gunāra Priedes pirmā luga Drāmas teātrī, kaut pirms tam viņa darbi iemantojuši milzu popularitātei Dailes teātrī. Tomēr teātrim šī luga neatnes veiksmi, varētu teikt – nesakrīt Priedes un teātra asinsrite, turklāt luga tiek cenzēta, jo savam laikam tā ir drosmīga, iespējams, pat pirmā latviešu luga, kurā parādās Sibīrijas deportācijas un kolektivizācija kā notikumi, kas neatgriezeniski ietekmējuši varoņu likteni.

Lugas sižets vēsta par Dzilnu, kas sameklē jaunības dienu mīlestību Elmāru, lai tas liecinātu par to, ka viņas deportētais tēvs kara gados palīdzējis krievu lidotājiem. Tēvs ir atbrīvots no ieslodzījuma, bet atsakās atgriezties Latvijā, kamēr nav oficiāli reabilitēts un atzīts par nevainīgu. Elmārs nobīstas un sievas Austras ietekmē atsakās to darīt, turklāt izrādās, viņu stiprā ģimene nemaz tik stipra nav, jo Austra ir greizsirdīga uz Elmāra pagātni. Elmāra neizlēmība savukārt liek viņā vilties Mikam, 27 gadus vecam cilvēkam, kam Elmārs bijis paraugs un autoritāte gan dzīvē, gan darbā. 

Jānis Kubilis Mika lomā kļūst par izrādes centru, pateicoties savai aizrautībai un jūtīgumam. Arī kritika bez domstarpībām pieņem Kubiļa siltās un šķelmīgās krāsās atveidoto Miku, iezīmējot šo tēlo citu 60. gadu tēlu galerijā, kas ir ideālisti un gatavi mainīt pasauli, piedevām gatavi nenobīties no šīs pasaules sarežģītības.