Šajā greznībā J. Zariņš bija izveidojis aktieru kopspēli un arī atsevišķu tēlotāju raksturus līdz ievērojamai pilnībai. Despotisko, vientuļo un dziļi satriekto Spānijas Filipu II, kurš vēsturē iegājis ne ar visai cildinātiem darbiem, J. Šāberts rādīja kā lielu cietēju, kas arī grib būt ne tikai varmāka, bet arī cilvēks kā visi citi, bet to nespēj savas godkāres, varas un aizspriedumu dēļ. Nenoteikto princi un kaislīgo mīlētāju Don-Karlosu Ž. Katlapam izdevās attēlot kā nomocītu, tomēr ne salauztu jūsmotāju. Viņiem abiem pretim stāvēja I. Graudiņas ķēniņiene Elizabete, valdonīga, skaidra un traģiska savā pārdzīvojamā mīlā, un L. Ērikas princese Ebolija, sieviete, kura mīlas dēļ ziedo visu bez apdomāšanās.

J. Lejiņa marķizs Poza saviļņoja ar pārliecinātu tēlojumu, kurā pāri aristokrātam stāvēja cilvēka pats. Ar viņa muti Šillers kādreiz izteicis savus uzskatus par tautas un pārliecības brīvību. Viņa brīvdomībai pretim kā siena stāvēja K. Lagzdina meistariski izskatā un kustībās atveidotais hercogs Alba.

Rīts, Nr.75 (16.03.1940). Vairāk - www.periodika.lv