Kaut arī savā pretstatījumā – varonis un masa, luga līdzinās A. Upīša “Žannai d’Arkai” un kaut arī tai ir panākumi publikā, pati izrāde uz Nacionālā teātra skatuves tiek izrādīta vien dažas reizes, jo Napoleons, atšķirībā no Marijas Vaļevskas, tajā rādīts kā cilvēciski nožēlojams, bet neviens liels vadonis tāds nedrīkst būt – tāds ir laikmets Eiropā.

Izrādi asi kritizē ievērojamais dzejnieks Edvarts Virza, kurš tobrīd aktīvi aizstāv K. Ulmaņa režīmu, rakstot, ka luga ir nevajadzīgi piesārņota ar internacionālu žargonu un ir sabiedriski bīstama. Šodien zināms, ka “sabiedriski bīstama” drīzāk bijusi pati lugas autore A. Ozoliņa-Krauze, kas bijusi saistīta ar drošības dienestiem. 

Marijas Vaļevskas loma Marijai Leiko kļūst par pēdējo Nacionālajā teātrī spēlēto lomu, jo drīz pēc tam viņa dodas uz Krieviju pie meitas un uzsāk darbu Maskavas Latviešu teātrī “Skatuve”, 1937. gadā līdz ar citiem teātra “Skatuve” darbiniekiem viņa tiek arestēta un mīklainos apstākļos iet bojā.