Komanda

Poētiski, nesteidzīgi un ar savu filozofisko pēcgaršu – šis iestudējums organiski ierakstās Jaunā Rīgas teātra repertuārā, un izpārdotās izrādes liecina, ka skatītāji ir izslāpuši pēc labas dramaturģijas un labiem aktierdarbiem.

Alvis Hermanis savos pēdējo gadu darbos apliecina, ka izrādes saturam nebūt nav "jāemancipējas" no tā literārā pamata. Šķiet, to apliecināt ir viens no režisora nolūkiem

Kā drūmas kapenes, kurās atdzīvojušies miroņi – baltinātās sejas un putekļainais apģērbs – atkal un atkal izspēlē savas dzīves ainas, jo neko nav sapratuši un riņķo pa savas apziņas līmeni.

Mēs varam skatīties izrādi par dažādajiem burbuļiem, kuros mītam, apkarodami cits cita uzskatus un saukādami pretiniekus par atkritumiem — to uzzināju no televīzijas sižeta par šo JRT pirmizrādi. Un, kamēr mēs par to uztraucamies, ar mums un demokrātiju viss ir kārtībā.

Nāvessods un tiesas kļūda ir viena no sarežģītākajām dilemmām cilvēces vēsturē, kuras risināšana var atstāt neprognozējamu iespaidu uz indivīda psihi.

Mārtina Makdonas lugas būtu nepanesamas, ja tās iestudētu nopietni. Tādēļ absurds vai vismaz spēles elementi ir gandrīz vai neizbēgami, uz ko vedina arī dramaturga stipri melnā humora izjūta. Izņēmums nav arī Alvja Hermaņa versija.

Tātad publikai nodota izrāde, kurā pasmieties stundas trīs, neieskaitot vienu starpbrīdi. Cilvēki dabūs to, par ko samaksājuši naudu, ja gājuši skatīties komēdiju.