Dzimšanas dienas kūka
Jaunais Rīgas teātrisAmerikāņu mūsdienu dramaturgs Noa Haidls jaunāko lugu ir veltījis savai sievai, domājot par mīlestības spēku, kas spēj savienot pagātni, tagadni un nākotni. Dzīve no plānotā atšķiras, taču viena stabila tradīcija iet cauri visam mūžam. Katru dzimšanas dienu tiek cepta kūka. Ir 90 dzimšanas dienas un ir 90 kūkas.
Lugas oriģinālnosaukums ir “Dzimšanas dienas sveces”, un tā pirmizrādīta 2022. gada aprīlī gandrīz vienlaikus divās šķietami diametrāli pretējās vietās – uz visplašāko skatītāju loku orientētajā Ņujorkas Brodvejā un Vācijas augstās mākslas templī Berlīnē Deutsches Theater. 2022. gada teātra kritiķu aptaujā, ko veic Vācijas žurnāls “Theater heute”, Noa Haidla jaunais dramatiskais sacerējums ir ierindots starp gada labākajām lugām.
- Sezona
- 2022 / 2023
- Pirmizrāde
- 2022. gada 30. novembrī
Repertuārs
|
19:00 |
Jaunais Rīgas teātris, Lielā zāle Rīga, Miera ielā 58a |
Biļetes |
Galerija
Komanda
Performanti
Vairs nepiedalās
Radošā komanda
| Kostīmu māksliniece | Jana Čivžele |
| Režisors | Alvis Hermanis |
| Scenogrāfs | Alvis Hermanis |
| Tulkotāja | Ieva Lešinska-Geibere |
Skatītāju vērtējums
Atsauksmes
Kritiķu viedoklis
Izrādei Dzimšanas dienas kūka Jaunajā Rīgas teātrī ir visas iespējas ilgstoši pulcināt pilnu zāli un likt cilvēkiem slaucīt acis.
Diemžēl neesmu redzējusi šo izrādi abos manis minētajos ārzemju teātros, bet pēc videomateriāliem šķiet, ka A. Hermanis ir izraudzījies pats savu oriģinālu iestudējuma veidu.
Režisors pamanās dokumentēt laiku un tiecas paspēlēties ar to, mēģināt ieskatīties nākotnē, neraugoties uz jau iepriekš paredzamo sakāvi.
Būtu es nēģeru dzejnieks… — pirms gandrīz simt gadiem skumji dzejoja Aleksandrs Čaks, sapņojot par krāšņajām dzīves formām, kuras apdziedātu, ja būtu kāds cits. Ar mani ir līdzīgi. Būtu es feministiska kritiķe, uh, kādu recenziju par Alvja Hermaņa jauno izrādi uzmargotu. Bet ir, kā ir, un arī bez feminisma nākas atzīt — Dzimšanas dienas kūka ir labs dramaturga teātra piemērs, kura spožums un posts slēpjas tā lēnajā plūdumā.
Kristine Zvejniece – 10.0
Par dzīvi, par tradīciju spēku. Par to, kas īsts un pa īstam svarīgs. Lieliska izrāde un stāsts, kas pārlaicīgs. Bravo jaunajiem aktieriem!
Emīlija – 9.0
Ļoti sirsnīgi un cilvēcīgi. Brīdinu, ka: • Būs asaras vai nu izrādes laikā vai pēc tās - par to nav jāuztraucas. • Pēc tam dikti gribēsies samīļot un parunāties ar kādu vai visiem sev tuvajiem.
Kallasa – 1.0
Ļoti vāja izrāde. Izskatās pēc ātrās režisora haltūras
ingrida – 10.0
Labākā izrāde, ko pēdējā laikā esmu redzējusi. Gribētos noskatīties vēlreiz.
Baiba – 7.0
Jaunie malači!
AnnijaJ – 7.0
Patika, taču pavisam līdz sirds dziļumiem neaizgāja. Noteikti ievērības cienīgs ir Gerds- nostādīta balss un līdz detaļai izturēta aktierspēle. Un, protams, Regīna. 03.05 izrāde mazliet tomēr atgādināja skolas lugu, jo jaunie aktieri sēžot un gaidot savu uznācienu savā starpā mēdza sačukstēties…
Mag0ne – 9.0
Emocionāli. Noteikti jāņem līdzi kabatas lakatiņi un jāklāj ūdens noturīga tuša. Traucē amerikānisko personvārdu lietojums.
Skolotāja – 10.0
Sirsnīgi un emocionāli. Kāds blakus ievaidējās, kāds nopūtās un noslaucīja pat asaru. Znots bija redzējis jau iepriekš - tas atzinās, ka bijis ļoti aizkustināts, kaut nav no emocionālajiem, - atcerējies savu vecmāmiņu. Meita atcerējās savu atraidīto mīlestību, es - tāpat. Ak, sievietes... Apbrīnojama iejušanās, izpratne, paldies, īpaši Gerdam un Agatei, par sāpošo ceļu un stīvās muguras izjūtu, kad tie patiešām vecumdienās sāk sāpēt, par mēmo zaudējuma atspoguļojumu, mūsu prātu un jaunības neprātu, mīlestību, ko bieži vien dzīvē nenovērtējam un tāpēc izvēlamies citu. Izrāde ar spēcīgu pēcgaršu. Domāju jau trešo dienu. Bieži tā nav. Un mūzika... Un klusums zālē. Paldies aktieriem un mīlestības apliecinājums visiem atraidītajiem un atraidītajām, nesaprastajiem un dīvainajiem! Jūs dodat spēku tādām izrādēm. Visas ciešanas ir abpusējas.
Silakaktins – 8.0
Manuprāt, milti nebija nekāda metafora. Un domāju, ka neesmu viens - zālē daudzi šņukstēja ik pa laikam :) sirsnīga izrāde
Egle – 2.2
Visu izrādes laiku domāju, ka atrodas kādas skolas ludziņas iestudējumā pirms 150 gadiem. Sieviete katrā savā dzimšanas dienā cep kūku, fotogrāfējas ar ģimenes locekļiem un tā ir tā īstā dzīves laime. Un uz JRT skatuves burtiski arī visu laiku tiek maisīti un kaistīti milti ap virtuves galdu kā nez kāda baigā metafora! Jociņš par genocīdu attiecībā uz zelta zivtiņu akvārijā vispār gandrīz uzspridzināja man smadzenes. Vēl viens absurds – Sabīne Tīkmane un Ritvars Logins, kā tādi skolasbērni, nosēdināti uz krēsla, vairāk kā divas stundas skatuves malā gaida savu uznācienu. Nu, labi, visi aktieri, izņemot Razumu un Kristu, tur sēž un gaida savas epizodes. Pamēģiniet vēl kāds iepīkstēties, ka tā nav māksla! JRT mākslinieciskais vadītājs mums stāsta, ka ģimenes vērtības vairs neesot cieņā. Kurā vietā? Latvijā? Nopietni?