Jauki, ka cilvēki, kuri nav augstskolā mocīti ar latīņu valodu, ir sev atklājuši tās pievilcību

Kritikai, manuprāt, izrādes jāvērtē pēc noteikumiem, ko mākslas darbu veidotāji ir savam darbam izvirzījuši. Ja tie (proti, darbi) šķiet apmaldījušies, tad loģiski ir vērsties pie autoriem, konkrētajā gadījumā — pie režisores Ditas Lūriņas, kas savu tikko tapušo iestudējumu Nacionālā teātra Lielajā zālē pieteikusi konceptuāli — kā jaunu teātra formu, «kvintesences teātri». Kas tas tāds, jautāsit? Atbilde ir, un tā, manuprāt, ietver gan Ferdinanda un Luīzes stiprās, gan vājās puses.

Ditas Lūriņas režijā tapušais inscenējums "Ferdinands un Luīze" ir viens no aktuālās teātra sezonas vērienīgākajiem jauniestudējumiem. To varēja noskatīties vēl pirms mājsēdes. Iestudējums ir dinamisks, skanīgi un vizuāli spilgts, pārliecinoši ir arī visi trīs galveno lomu atveidotāji.

Nacionālā teātra sezonas atklāšanas izrāde – Frīdriha Šillera Ferdinands un Luīze Ditas Lūriņas režijā – piedāvā to, kā XXI gadsimta teātrī trūkst. Klasisku stāstu par lielām un tīrām jūtām.