Komanda

Lugas mērķis ir pievērst uzmanību Ukrainai, neļaut aizmirst, bet diez vai ko analizēt vai piedāvāt kādu pozīciju. Iestudējums līdz ar to ir likumsakarīgs – tas ir vērsts pret karu kā parādību, nevis specifiski pret Krievijas īstenotu karu Ukrainā.

Rakstīt recenziju par Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrādīta­jiem Natalkas Vo­rožbitas Sliktajiem ceļiem teātra kritiķim nav tas vieglākais uzdevums. Teātrim, protams, mēdz būt dažādas funkcijas, bet šoreiz sarežģījums slēpjas skatītāju zālē — faktā, ka jauno iestudējumu laba daļa skatītāju skatās nevis kā teātra darbu, bet drīzāk kā pilsoniskās pozīcijas apliecinājumu, mirkli kopībai. Pret to, man šķiet, jāizturas ar vislielāko cieņu, un tā ir liela vērtība.

Haosa pārņemtajā pasaulē jebkurš var kļūt par jebkuru un atrašanās vienā vai otrā situācijā ir tikai nejaušība. Ukraiņu dramaturģes Natalkas Vorožbitas luga Sliktie ceļi – Kijivas Drāmas un komēdijas teātra un Jaunā Rīgas teātra versijā.

Režisores Kristīnes Krūzes iestudējums "Sliktie ceļi" Jaunajā Rīgas teātrī izskan kā daudzbalsīga sēru mesa, pieminot karā bojā ejošo cilvēcību. Izrāde sešu dokumentālu stāstu garumā ne vien atklāj kara izdreijātu emocionālu tukšumu, bet vienlaikus norāda, ka cilvēcībai nav ne tautības, ne robežu.

Izrādē netrūkst kvalitatīvu aktierdarbu, vienlaikus jāatzīst, ka dramaturģiski luga ir nevienmērīga, dramatiskām ainām mijoties ar traģikomiskām. Pēcgarša bija ar zināma mulsuma klātbūtni. Es ļoti baidījos, ka izrāde mani, kā teikt, sasitīs lupatās, un tomēr jutos zināmā mērā vīlies, ka tā nenotika.