Teju katrs no Raiņa lugas "Pūt, vējiņi!" iestudējumiem Latvijas teātra vēsturē ierakstīts ar kādu leģendu. Visai droši var apgalvot, ka sava leģenda būs arī režisora Elmāra Seņkova vadītajam inscenējumam Latvijas Nacionālajā teātrī, par kuru jau pēc ģenerālmēģinājuma izplatījās ziņas "ar vēja spēku". Skatītājus acīmredzot uzrunā jauda, kuru veido simbolu, atmiņu, pārlaicīgu ētisko vērtību un aktuālo emociju koncentrācija.

Elmāra Seņkova un viņa jaudīgās radošās grupas izrāde ir kopdarbs, kas, gribētos ticēt, ieies latviešu teātra vēsturē kā nozīmīgs tradīcijas un novitātes, dažādu laiku un telpu savienojuma punkts. Tas ir iestudējums ar spēcīgu virsskaņu, kas nelaiž vaļā vēl ilgi pēc izrādes noskatīšanās.

Saviļņojoši. Tā vienā vārdā gribu nodēvēt izrādi “Pūt, vējiņi!” Latvijas Nacionālajā teātrī. Ritmiski iešūpojot skatītāju Raiņa tautas dziesmā vienā cēlienā, ritmizētā, ornamentos austā Likteņupes bangošanās modina latvisko kodu teju pret savu gribu. Izrādes veidotāji trāpa skatītājam Ahileja papēdī: pat zinot, ka traģēdija ir neizbēgama, katarse tik un tā ir neapstādināma, un kamola kāpšana kaklā ir jūtama ar katru akordu.

Nekad līdz šim luga Pūt, vējiņi! nav tikusi tik konsekventi ielikta žanra kanonā un struktūrā – Raiņa, Imanta Kalniņa, Elmāra Seņkova un Monikas Pormales izrāde ir traģēdija ar katarsi raisošu mērogu un pārdzīvojumu

Šīs izrādes Baibai un Uldim vajag ilgāku laiku nekā vienu dienu, ko tiem devis Rainis, lai izaugtu, maksimāli attīstot savas cilvēciskās potences.

Režisors Elmārs Seņkovs lasa Pūt, vējiņi!, pilnīgi paļaujoties uz Raiņa vārdiem, un tie atveras nebijušās nozīmēs un vēsturiskā perspektīvā