Ikreiz parādoties Latvijas operas vēsturē, Riharda Vāgnera Klīstošais holandietis iezīmē būtiskus robežpunktus starp leģendām un realitāti, pagātni un nākotni, vienlaikus norādot jaunus kustības virzienus. Bēgšana no Rīgas perioda apgrūtinājumiem, dodoties riskantā jūras ceļojumā, jaunajam komponistam Rihardam Vāgneram radīja muzikālo vīziju par jaundarbu, kas iezīmēja viņa oriģinālā stila sākotni. Latvijas mūzikas vēsturē Klīstošais holandietis atklāja jaunu un būtisku lappusi – ar tā iestudējumu Teodora Reitera vadībā 1918. gadā savu darbību uzsāka jaundibinātā Latvju operas trupa, ar kuru nepastarpināti saistīta mūsdienu Latvijas Nacionālā opera un balets. Tieši ar šo darbu diriģenta Mārtiņa Ozoliņa un režisora Viestura Kairiša interpretācijā Latvijas Nacionālā opera un balets iezīmēja savas pastāvēšanas otrās simtgades sākumu!

“Vāgners, ar kuģi bēgot no Rīgas, iestrēga laikā. Šis mītiskajā laikā bezgalīgi iestrēgušais kuģis, atkal ir piestājis savā izejas punktā. Laiks un telpa – Rīga. Varbūt tas ir vientuļas jūras krastā izmests kuģa vraks, varbūt tā ir tuksnesī nokritusi lidmašīna. Svarīgi, ka Holandietis savos klejojumos atkal ir iegriezies pilsētā, kur Vāgners no kapelmeistara tapa par komponistu,” par jauniestudējumu stāsta režisors Viesturs Kairišs.