Kurš gan nezina „Kailais karalis” sižetu! Tikai zem pasakainā plīvura slēpjas pavisam cits stāsts. Kā rakstīja pats Jevgeņijs Švarcs, „pasakas tiek stāstītas ne jau tāpēc, lai kaut ko slēptu, bet lai atklātu, pateiktu skaļā balsī to, ko domā”.

Švarca satīriskā luga netika publicēta līdz pat 1960. gadam, jo bija piepildīta ar tajā laikā bīstamām politiskām alūzijām, aizliegto filozofisko saturu un smalku vārdu spēli.

Iestudējuma autori uzskata, ka izrādē apvienotās pasakas ar savu satīras spēku nav mazāk bīstamas tagadējai „demokrātiskajai situācijai” dažādās valstīs kā padomju laikā.

Izrāde analizē mūsdienu pasaules politikas sāpīgās tēmas. Asi tiek izsmieta nacionālā vīzdegunība ar vienlaicīgu tieksmi pēc visa svešā, varas pārstāvju melīgums un liekulība, kuri demokrātijas aizsegā turpina attīstīties totalitārisma virzienā.

Ar savu krāšņo formu un atkailināta ķermeņa klātbūtni izrāde apzināti atdarina mūsdienu masu kultūru, kura cenšas nospiest individualitāti un radīt pelēku masu, kas slīkst izklaidē un primitīvās vēlmēs.