Arturs Lī Kopits (1937) sāka rakstīt lugas joka pēc 1959. gada vasaras brīvdienās piecu dienu laikā viņš uzcepa jancīgu gabalu par elegantu briesmoni, kas klīst pa pasauli, staipīdama apkārt sava vīra zārku un rūpēdamās, lai pieaugušais dēls nelaistu vaļā viņas svārku stērbeli. Tā tapa „Skapī māte tēvu kar…”, ko atzina par tāgada labāko lugu, bet autoru – par amerikāņu dramaturģijas brīnumbērnu.

Arturam Kopitam ir nepārvarama vēlēšanās smieties par pilnīgi visu, dot lugām sarežģītus nosaukumus – „Diena, kad padauzas iznāk uzspēlēt tenisu” vai „Pasaules gals ar tam sekojošu simpoziju”. Gadās jau arī īsi un konkrēti virsraksti – „Indiāņi”, „Spārni”.

Pats Kopits uzskata, ka viņa lugu atslēgas vārds ir „izskatās”. Un tas esot tieši pretējs tam, kā patiesībā ir. Piemēram, šajā lugā izskatās, ka Rozpetla madāma grib panākt tikai sava dēla labklājību, bet patiesībā iznīcina arī pašu dēlu.

„Manas lugas vienmēr sākas tumsā. Tur kaut kas slēpjas. Es to sajūtu. Tas varētu būt raksturs. Vai situācija. Bet galvenais, ka šis „kaut kas” man ir ārkārtīgi svarīgs. Uzdevums ir ļoti vienkāršs atrast to, kas slēpjas ēnā un izvilkt gaismā,” tā par savu lugu tapšanu raksta Arturs Lī Kopits.