Edmunda Freiberga pirmais Čehova t. s. lielās lugas iestudējums, kas nav veidots ar studentiem kā diplomdarbs. Izrāde par nebeidzamām mīlestības alkām, kas kā parasti Čehova lugās varoņus izšķir, nevis vieno. Ilūzijas, laimes meklējumi, tukši nodzīvotas dzīves, iespēja pasmieties pašiem par sevi un savām ilgām. 

Izrādes centrā Ivara Pugas rezignētais Ivanovs, kurš daudz skatuves laika pavada pītajā krēslā – ar muguru pret publiku, ar muguru pret partneriem, brīžam viņā enerģijas nav ne tik, lai iztaisnotu plecus. Līdzās viņam – entuziasmētā, jaunā un bezgala skaistā Sašenka, bet pat viņa nespēj būt pietiekams kairinājums, lai provocētu Ivanovu atgriezties dzīvē. Bet dzīve mutuļo ap Ivanovu – dažādo enerģisko kaimiņu izskatā. Jo vairāk prieka visi apkārtēji gūst no tā, ka ir dzīvi, jo mazāk Ivanovs jūtas iederīgs šai vitālajā sabiedrībā. 

Izrādes atmosfēru veido vientuļas čella skaņas, ko rada čellistes Rasas Belovas dzīvā muzicēšana jaunās zāles… dekorāciju liftā.