Vācu armijas kapteiņa izpalīgu Voiceku uzskata par stulbu un amorālu. Voiceks ir nabadzīgs, viņš pelna iztiku, ļaujot ārstam veikt eksperimentu. Lai pierādītu kādu nenoskaidrotu zinātnisku patiesību, Voiceks spiests dienu no dienas ēst tikai zirņus. Voiceks atklāj, ka viņa draudzene un dēla māte Marija kļuvusi neuzticīga ar armijas bundzinieku. Greizsirdības pārņemts viņš nogalina Mariju un pats sevi.

“Voiceks” ir vācu dramaturga Georga Bīhnera nepabeigta luga, kuru uzskata par vienu no dīvainākajiem, šausminošākajiem un poētiskākajiem klasiskās ekspresionisma dramaturģijas paraugiem.

“Voiceks” ir starptautiski pazīstamā somu režisora trīsdesmitgadnieka un Kajāni pilsētas teātra vadītāja Kristiāna Smeda jaunākā izrāde, kas, pārblīvēta visdažādākajiem izteiksmes līdzekļiem, pretendē uz jaunu stāsta pārraidīšanas veidu.

Izrāde ir teātra, rokkoncerta, raidlugas, mediju mākslas un elektrificējošu gaismas efektu sintēze, kas brīžiem pilnībā nojauc jau tā trauslo robežu starp teātri un īstenību. Izrāde ir par mūsdienām. Skatuvi pilda greizsirdība, vardarbība, patoloģisks seksa trūkums – melna poēzija, kas atspoguļo Somijas ikdienas tumšo pusi.

“Laipni lūgti manā karaļvalstī! Dāmas un kungi, cilvēkam jāpiesmej pašam savs saprāts, lai teiktu, ka dzīve ir jauka un priekpilna!” tā nabaga karavīrs uzrunā skatītājus, un ierauj tos negantā, drudžainā, maldinošā, poētiskā, komiskā un skumjā pasaulē.