Viena no nozīmīgākajām Mihaila Kublinska lielās zāles izrādēm notika simboliskā Hedas salonā ar vējā plīvojošām portjerām, kuru liktenīgās zīmes spēja nolasīt vien Heda pati. Arī Lāsmas Kugrēnas psihofiziskais veidols ar augstu matu sasuku, pabālu seju, izteiksmīgām acīm, metāla pieskaņu balsī, par sekundes desmitdaļu palēninātu runas stilu un melnu pieguļošu garu kleitu likās no neeksistējošas laiktelpas. Jau lugā iekodēts šis pretstats ārpasaulei, jo Heda ir ģenerāļa meita un kā tāda arī audzināta, tāpēc motīvs, kura dēļ viņa vispār izgājusi pie labsirdīgā, bet neaptēstā zinātnieka, īsti skaidrs nekļuva. It kā par spīti kādam. Iespējams – pati sev un saviem priekšstatiem par to, kas jādara, ja vīrietis, ko mīli (Lēvborgs), netiek tev.

Kā ļaunu vēstot, Lēvborgam ienākot, pēkšņi krīt un saplīst vāze ar ziediem. Spocīgi šūpojas senlaicīgā griestu lampa, spēji atveroties logam, telpā noslēpumaini vējo baltais aizkars, izraisīdams Hedā baiļu kliedzienu. Reālo notikumu plūsmu izrādē ik pa brīdim pārtrauc atgādinājums par kādas augstākas providences, Likteņa esamību.

Visas sarunas, kas sadzīviski, bez nekādiem zemtekstiem, vai simboliski (ar ironiju un pārnestām nozīmēm) risinājās Hedas istabā, bija vērstas uz to, ka brīnums notiks, Lēvborgs parādīsies ar vīnstīgām galvā, bet... tā nenotika, un Heda, mazohistiski sadedzinājusi Lēvborga manuskriptu, paņēma tēva pistoli un nošāvās.