Etnogrāfiski dekoratīvais iestudējums top kā simboliska velte Raiņa jubilejai, bet, lai cik neveikli būtu izskatījies izrādes vizuālais risinājums un cik statiskas masu ainas, izrādei ir viena absolūta un neapšaubīta vērtība – Astrīdas Kairišas darbs Spīdolas lomā. Ārējais veidols ar tērpiem zelta, melnā un sarkanā krāsā, ar garām, melnām bizēm un čūskas vijumu ap galvu kroņa veidolā tikai pastiprina viņas iekšējo spēku un garīgumu, kurā ir gan sāpes par Rīgas (lasīt – Latvijas) likteni, gan pašcieņa, gan lieluma apziņa un vēlme aicināt citus līdzi mainīties uz augšu. 

Lāčplēša lomā tolaik pavisam jaunais Juris Lisners nospēlē vairāk apmulsumu un neveiklību, ar savu stalto augumu grozīdamies bruņās un lāčausu cepurē, tomēr šī loma ir vērtīga pieredze. Uldis Dumpis Kangara lomā ir raksturlomā, kurā dominē viltus un ļaunums, savukārt Lolitas Caukas Laimdota atbilst standartversijai par Latvijas simbolu, jo tāds ir laiks. 2015. gadā, kad teātrī top nākamais “Uguns un nakts” iestudējums, viņa atceras, ka sadūrušies divi pretēji skatījumi uz Laimdotas tēlu – režisora proponētais pozitīvais un viņas izpratne par zināmu mietpilsonību un aprobežotību, kas novelk pie zemes Lāčplēsi.