Viens no pirmajiem latviešu mūzikliem (tapis 1968. gadā Liepājas teātrim) parādās uz Nacionālā teātra skatuves kā režisora Edmunda Freiberga diplomdarba izrāde režijā un paliek tur uz desmit gadiem, ļaujot ar šo stāstu uzaugt vairākām skatītāju paaudzēm. 

Tas ir vizuāli krāšņs iestudējums, kurā vērienīgos masu skatos tiek izdziedāti populārie Imanta Kalniņa songi ar Vika vārdiem, tomēr galvenais, ko režisoram izdodas panākt, ir ilūzija par cilvēku vienlīdzību un brālību. Ir vienalga, vai tu esi piedzimis karaļnamā vai ubaga ģimenē, tev var būt gan silta un atsaucīga sirds, gan tu vari būt ļauns un nežēlīgs. Apstākļi vēl nav tie, kas nosaka cilvēka būtību, lai gan, protams, tie var to ietekmēt.

Izrādē ir humors un smeldze vienlaikus, un pasmieties ļauts gan par jocīgajām situācijām, kādas piedzīvo ubagzēns Toms Kentijs, nokļūstot neierastajos apstākļos pilī, gan Velsas prinča neizpratne par to nevērīgo attieksmi, kāda pret viņu valda, kad viņš mēģina izturēties atbilstoši audzināšanai. Paralēli prinča un ubaga zēna stāstam režisors kā svarīgas tēmas risina Maikla Hedona un lēdijas Edītes traģisko mīlestības stāstu un to, kā alkatība cilvēku var pārvērst necilvēkā, kā arī tēmu par mātes mīlestību pret bērniem, ko, par spīti nabadzībai, Toms saņem ģimenē kopā ar abām māsām.

Izcils ir Jāņa Reiņa un Jāņa Kaijaka darbs Toma Kentija un Velsas prinča lomās, neaizmirstams romantiskais Zigurda Neimaņa Maikls Hedons, izmisusī un brālīti mīlošā Lāsmas Kugrēnas Nanija, šausmas raisošā Helēna Romanova vecāsmātes lomā.