Rīgas 30. gadu dzīvi padomju laikā drīkst rādīt kā laikmetu, kad saasinās sociālo šķiru pretrunas, nabagiem nav iespēju izrauties no kapitālistu žņaugiem un sociālais taisnīgums nevienu neinteresē. Turklāt V. Lācis ir viens no populārākajiem latviešu beletristiem, kas savu literāta karjeru sācis pirmskara Latvijā, bet veiksmīgi turpinājis Padomju Latvijā. Viņa darbu inscenēšana ir droša ideoloģiskā ziņā, bet A. Jaunušans kopā ar dramatizētāju A. Liniņu sper soli tālāk, un V. Lāča uzzīmētajai Rīgas panorāmai pievieno A. Čaka Rīgai veltīto romantiski smeldzīgo dzeju un dziesmas, ko komponē P. Plakidis. Papildus kolorītam izmantotas arī avīžu ziņas un hronika, kā arī citi dokumenti par 30. gadu sākuma ekonomisko krīzi, kas īpaši smagi ietekmēja pilsētniekus. 

Sagatavotais literārais materiāls ir tik apjomīgs, ka pēc gada tiek veidota otra izrāde – “Putni bez spārniem”, kas ir uzlūkojama par turpinājumu “Piecstāvu pilsētai”. Pirmo daļu režisors nosauca par cerību, otro – par bezcerības daļu. Pirmās daļas centrā ir Volda Vītola stāsts, kurš pēc karadienesta atbrauc uz Rīgu, pilns spēka un ticības iekarot savu vietu un izsisties uz augšu. Otrās daļas centrā – stāsts par strādnieku meitenes Laumas Gulbis skumjo likteni, ko atveidoja varoņlomu tēlotāja E. Dūda. Šīs daļas uzdevums bija pieaudzēt dramatisko spriedzi un satricināt skatītāju, liekot līdzpārdzīvot netaisnajam Laumas liktenim. Paralēli šiem diviem dzīves stāstiem tiek atklāts arī Volda drauga Kārļa Liepzara un Millijas Riekstiņas stāsts, no kuriem tikai Millija tiek pieņemta pilsoniskajā vidē, bet par dārgu cenu.

Veidojot izrādi, Jaunušans sintezē stilistiski dažādu virzienu teātra izteiksmes līdzekļus. Līdzās psiholoģiskajai drāmai (galveno varoņu atklāsmē) te atrodami Brehta atsvešināšanās elementi un tēlaina metafora. Tas kalpo laikmeta atklāsmei, palīdz saasināt un izcelt konfliktu starp indivīdu un sabiedrību, parāda personības traģēdiju un neizbēgamo bojāeju. Arī iespaidīgi izkārtotajās masu ainās atsevišķiem aktieriem ir iespēja atklāt savu tēlu individualizētas biogrāfijas, piemēram, ballē Arkādijā. Arī Laumas pagrimums no jaunas, nabadzīgas strādnieku meitenes līdz ielasmeitai un kokaīnistei attēlots ar pantomīmas līdzekļiem.