Kad Molnāra “Lilioms” – romantiska komēdija par karuseļa iekšā saucēja Lilioma dzīvi, mīlestību pret Jūliju un Muškātnes rudenīgajām jūtām – tika iestudēta 20. gados, Roberts Kroders presē to nosauca par Nacionālā teātra repertuāru apkaunojošu darbu. Vai Alfredam Jaunšanam ķerties pie šīs lugas tik tiešām liek tur nolasāmā mākslinieka tēma vai kāds cits motīvs, tas varbūt pat nav tik būtiski, bet, pieaicinot šai izrādei par komponistu Imantu Kalniņu, viņš trāpa desmitniekā. No izrādes neatkarīgu dzīvi tautā sāk vairākas dziesmas, bet viena no tām, Lilioma dziesma, piedzīvo nebijušu popularitāti un kļūst par Nacionālā teātra himnu. Vārdu autors – Māris Čaklais.

Izrādei ir neparastas, teatrālas dekorācijas, paspilgtinot karuseļa, spēles un teātra motīvu, bet centrā izvirzās nesavtīgas un neizskaidrojamas mīlestības tēma, jo tieši tāds ir piedzimstošo jūtu stāsts starp vieglprātīgo mākslinieku Liliomu, kurš ne pie kādiem apstākļiem nevar būt sētnieks, un starp kalponīti Jūliju. A. Kairišas varones vairākkārt raksturotas kā sievietes ar noslēpumu, un tāda ir arī viņas Jūlija – nevienam, pat ne Liliomam, nav saprotams, kas liek viņai būt uzticīgai un paciest gan nievas un sitienus, gan nabadzību. Atšķirībā no Jūlijas ar sirdi uz delnas toties dzīvo karuseļa īpašniece Muškātne.