“Vasara Noānā” raksturīga ar to, ka autors savus varoņus vērojis ar, tā teikt, kombinētu skatienu, no dažādiem rakursiem. No vienas puses, bezgala liela cieņa un mīlestība pret tādiem ģeniāliem, saviem estētiski sabiedriskajiem principiem un ideāliem konsekventi uzticīgiem māksliniekiem kā Šopēns un Žorža Sanda. No otras – nesaudzīgi vaļsirdīgs, reizē saprotošs un nosodošs smīns par lielu cilvēku vājumu konfrontācijā ar dzīves īstenību. Ir skatītāji, kas jūtas pārsteigti, kad divu lielo draugu būtībā traģiskā izšķiršanās lugā atrisināta tīri komēdiskā manierē, bez jebkādām nolaidām varoņu autoritātes priekšā. Taču tāda ir Ivaškeviča daiļrades būtība – maksimāla iejūtība un maksimāla patiesība, godīgums līdz galam. 

Viena dekorācija – plaša viesistaba Noānas pilī, kas piederēja baronesei Dīdevānai – rakstniecei Žoržai Sandai un kur Frideriks Šopēns kā mājas draugs pavadīja tik daudz laika sava mūža nogalē. Kamīns, ērts dīvāns un krēsls skatuves centrā, platas stikla durvis dibenplānā ar skatu uz neskaidri jaušamā parka zaļganbrūnajām ēnām un abpus tām simetriskas kāpnes uz otro stāvu – šī telpa rada priekšstatu par diviem smaguma centriem un to priekšplānā vienā pusē – Žoržas Sandas rakstāmkatedra, otrā – augstās baltās durvis, aiz kurām komponē Šopēns un skan viņa mūzika. Šai vidē rit lugas darbība – raibā, savai sīkajai laimei un pašlabumam pakaļ skrejošā personāža juceklīgā riņķa deja ap divām neparastām personībām. Taču biogrāfiskie motīvi par Šopēna un Žoržas Sandas mīlas un draudzības pēdējo cēlienu lugā izmantoti, pārfrāzēti, pakārtoti tā, lai ar tiem dramaturgs varētu risināt sava laika sasāpējušās problēmas. Šajā ziņā “Vasara Noānā” radniecīga citām Ivaškēviča lugām; tā patiesībā ir dramatiska triptiha pirmā patstāvīgā daļa, kuram visam cauri vijas autora pārdomas par mākslas un dzīves, mākslinieka un reālās vides sarežģītajām, bieži vien antagonistiskajām attiecībām.