Uz teātra skatuves iznāk kapteinis Kihnu Jens un spēcīgā balsī noducina “Te ir tā vieta, un te ir es pats!” Drāmas autors Juhans Smūls par varoni saka “Viss viņam ir monumentāls un spēcigs. Saulē iedegusi jūrnieka seja, īsi apcirptie mati piešķir galvai apaļīgu formu. Jenam ir plati pleci, tāpēc viņš izskatās īsāks nekā patiesībā. Viņš valkā pelēku virssvārku, kas atgādina rona spalvu, zem tā veste ar resnu sudraba pulkstenķēdi, kas līdzīgi ekvatoram izliecas pār apaļīgo vēderu. Zābaku stulmeņi sniedzas pāri ceļiem.” 

Populārā igauņu rakstnieka Juhana Smūla luga stāsta par Kihnu Jenu, par kapteini bez diploma, kuru mīl un ciena dzimtenes ostās un kas ar savu vienkāršo un skaidro taisnības un goda izpratni bieži zaudē virspusējās cīņās, bet iegūst labāko dzīves daļu – cilvēku mīlestību un cieņu, sava goda un savas rīcības tīrības apziņu. Uz skatuves šī tēma atplaukst K. Sebra veidotajā tēlā, jo vienīgi no viņa mēs uzzinām kaut ko par godu un sirdsapziņu, par uzticību cilvēkiem un jūrai, kas ved uz dzimteni. Bet šis tēls ne mirkli nav domājams pats par sevi ārpus lugas darbības. 

Kaut arī Mihailu Kublinski līdzās tēmai par kuģošanu pasaules jūrās vairāk interesē kuģošana ļaužu dvēselēs, diezgan kupls skaits igauņu kritiķu un praktiķu, noskatījušies J. Smūla “Kihnu Jenu” Rīgā, bija vīlušies, pārmetot izrādei “neigaunisku” eklektiku, operetiskumu, kas raisa nepareizas asociācijas un neļauj pilnā mērā atraisīties K. Sebrim viņam tik tuvajā Jena tēlā.