Trīs “mazo komēdiju” iestudējums vienā vakarā uz latviešu teātra skatuves notiek pirmo reizi. Izrāde ar drosmīga eksperimenta iezīmēm, kurā aizrautīgi piedalās liels Drāmas teātra aktieru kolektīvs.

Būdams ne tikai tulkotājs, bet arī dramaturgs, P. Pētersons trim Merimē lugām – “Sieviete – velns jeb Svētā Antonija kārdināšana”, “Debess un elle” un “Kariete svētajam sakramentam” – uzrakstīja prologu un intermēdijas. Viņš izmantojis autora mistifikāciju – it kā komēdijas būtu sacerējusi kāda spāņu aktrise Klāra Gasula sava klejojošā teātra vajadzībām. Krājumam Merimē pievienoja pat Klāras portretu – pats sevi sievietes tērpā. Tika radīta arī aktrises biogrāfija. Intermēdijas rakstītas, izmantojot šos materiālus.

“Teātris – divi steķi, divi dēļi un viena liela kaisle – kā ir teicis dižais Lope de Vega, teātris – mans rīks un mana rīkste, mans zobens un mans skūpsts, mans naids un mana mīla, jo esmu aktrise…” prologā saka Klāra Gasula, un šajos vārdos ir viena no galvenajām izrādes tēmām un caurviju līnijām – varena ticība aktiera mākslas spēkam. Un te neapšaubāmi nopelni tieši intermēdijām.

Izrādes ārējo tēlu veido milzīgi klejojošas trupas rati, kuros pašaizliedzīgie aktieri ar savu vairāk nekā vienkāršo inventāru klīst pa Spānijas ceļiem, lai katrā apdzīvotā vietā ratus momentāni pārvērstu par spēles laukumu un tribīni, lai apliecinātu, ka teātra māksla vajadzīga cilvēkiem visā pasaulē.