Ar šo izrādi teātris pieteica filozofiski un mākslinieciski augstāka līmeņa sarunu par cilvēka dzīves vērtībām. Tā ir pirmā Pētera Pētersona luga, kur viņš apzināti izmanto episkā teātra principus. Ir konkrēta sociāla vide – tilta celtnieku kolektīvs, tomēr tilta būvei viņa lugā ir maza nozīme – tie drīzāk ir simboliski tilti, kas būvējami starp cilvēkiem vai dzīvi un mākslu. Galvenā varone Roze, kam pieder trīs vīri un nepabeigtas studijas, vieglumu, ar kādu viņa ir tvērusi dzīvi, sievišķīgo šarmu, kļūdas, ironiju un lepnumu uzskata par savu citādību. Bet viņa ir vientuļa. Rozes 30 gadi top par nosacītu slieksni, intelektuālajai dramaturģijai raksturīgo robežsituāciju, kas tiek izvēlēta kā atskaites punts dzīvei. 30 gadi ir kritērijs cilvēka iekšējai brīvībai. Tad vēl ir spēks mainīt sevi. Tad cilvēks sāk pieņemt citus tādus, kādi tie ir. Lugā to spēj Roze, viņas jaunības mīlestība Kaspars, tikko satiktais komponists Tors un Kaspara iecerētā Vidaga. Tā sauktais tilta būvētāju kolektīvs ir stiprs un saliedēts tikai līdz Rozes atnākšanai, pēc tam Pētersons to tēlo apjukušu un aizdomīgu. Tie ir cilvēki, kas baidās aptraipīt sevi ar Rozes klātbūtni, baidās pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir.