Ievērojamākais Žaņa Katlapa sasniegums režijā, kas pārsteidz ar dziļo psiholoģiju tēlu atklāsmē, turklāt neizvirzot centrā vienu galveno varoni, kam pārējie pakārtoti, bet aplūkojot visus centrālos tēlus to savstarpējā mijiedarbībā. Katrā no tēliem risinās patiesības cīņa, turklāt tā notiek ne tikai viņu sirdīs/emocijās, bet arī prātā. Protams, jo īpaši Raskoļņikovā un Porfīrijā Petrovičā, Raskoļņikova lietas izmeklētājā. A. Videnieks Raskoļņikova lomā tiek atzīts par ideālu, jo viņu raksturo dziļš humānisms un sevišķs jūtīgums. Ne velti viens no viņa mūža sapņiem bijis nospēlēt Miškinu. Tad nu Miškina vaibsti parādās Raskoļņikova sejas pantos, atklājot, ka aiz “slepkavas” ir pārjūtīgs, sevī sapinies cilvēks. 

Arī Kārlim Sebrim Porfirija Petroviča loma ir pirmā tik nozīmīgā loma un viena no viņa mūža lomām. Viņa Porfīrijs ir izmeklētājs pēc aicinājuma, atklāt un izpētīt ir viņa kaislība, un, ja vien varētu, viņš izpētītu visus pasaules noslēpumus.