Fjodors Komisarževskis – līdzīgi Ernestam Feldmanim – tiecās uz spēles prieku, artistisku azartu un vieglumu jebkurā lugas žanrā.

"Meža pīlē" viņš atļāvās kaut ko šajā teātrī nebijušu – pārveidot tekstus un pat finālu, kurā pēc H. Ibsena ieceres mazā Hedviga iet bojā. Šajā iestudējumā Elīzas Miezītes dvēseliski jūtīgajā tēlojumā meitenīte palika dzīva.

Režisors Hedvigu atstāj dzīvu, lai "aizietu no izrādes ar ticību dzīvei". Kritika gan iebilst kāpēc vajadzējis ņemt šo pesimistiskas filozofijas caurausto darbu, lai radītu optimistisku izrādi?