Amerikāņu dramaturga Tenesija Viljamsa atmiņu spēle Stikla zvērnīca (1944) pieder 20. gadsimta dramaturģijas šedevriem, nevelti režisori to atkal un atkal izvēlas iestudēt. Kā vairumam Viljamsa lugu, Stikla zvērnīca ir dziļi autobiogrāfiska un atsaucas gan uz paša dramaturga, gan viņa māsas Rozas Izabellas skaudro likteni. Kā mātei palaist dzīvē bērnus, kuri ir citādi un nevēlas, drīzāk – nespēj, iet vispārpieņemtos ceļus? Laikā, kad tik daudzi laikabiedri neatrod sev dzīvē vietu, Stikla zvērnīca kļūst par nevainojamu metaforu savā ēnu pasaulē iestrēgušiem cilvēkiem. Izrāde būs arī par to, ka konflikts ir mūsos pašos. Kāpēc reizēm ir tik grūti izlaist sevi ārā no sava kompleksu, šaubu, baiļu cietuma?

“Šajā lugā turpināšu risināt attiecības ar savu vistuvāko dramaturgu,” – saka režisore Inese Mičule. Savā interpretācijā viņu īpaši interesē izcelt Vingfīldu ģimenes mātes traģēdiju un dēla Toma vēlēšanos izbēgt no “stikla zvērnīcas”, kur viņam ir jāizliekas par to, kas viņš nav.