Komanda

В этом спектакле читают рэп, ездят на моноколесе и попадают под дождь из книг. Но никаких отсылок к современности, никаких фиг в кармане или политичесских подмигиваний здесь нет. Шапиро интересует не сиюминутное, а вечное.

Jaunā Rīgas teātra (JRT) pirmizrādes “Dons Kihots” skatītāji aizrautīgi plaukšķināja un kājās cēlās ne vien par godu izrādei ar tās iestudētājiem un aktieriem, bet arī priekā paši par sevi, ka nieka 34 gadu laikā izpildījuši Māras Zālītes ieteikumu “atbrīvot Ādolfu Šapiro no administratīvajām funkcijām, kuras viņam kā izcilam māksliniekam ir traucējušas”.

Senais stāsts par Lamančas bruņinieku teātrim dod lielisku iespēju atgādināt par dažām minētajās norisēs ievītām patiesībām, un Šapiro tās ar savas estētikas brehtisko šifru ir papūlējies ieslēgt izrādes dārgumu lādītē.

Cilvēks arī mūsdienās meklē līdzsvaru starp ideāliem un realitāti, kā to dara dons Kihots pārī ar Sančo Pansu, tāpēc iestudējums trāpa saules pinumā ne tikai ainās, kurās tiek pieminēts karš.

Dons Kihots nemirst. Rītausmā varoņi atgriezīsies tur, kur piederas, — ceļā. Un Ādolfs Šapiro ir atgriezies tur, kur piederas, — Latvijas teātra ainavā. Cerams, uz turpmāku palikšanu.

Režisora Ādolfa Šapiro atgriešanās Latvijas teātrī pēc trīsdesmit četriem gadiem ar “Dona Kihota” iestudējumu jau krietnu laiku pirms pirmizrādes radīja intriģējošu un gaidpilnu gaisotni. Beidzot tas viss ir rezultējies vienā no spilgtākajiem notikumiem ne tikai šīs teātra sezonas kontekstā.

Režisora Ādolfa Šapiro iestudējums Dons Kihots Jaunajā Rīgas teātrī ir tāda cilvēka refleksija, kam nekas vairs nav jāpierāda un var ļauties nesteidzīgiem pārspriedumiem

Režisors Latvijas teātrī atgriezies ar stāstu par brīvo bruņinieku donu Kihotu. Laikā, kad pasaule vārās karos un dažādās revolūcijās, pieredzējušajam režisoram saistoša likusies ideja patverties ideālu piepildītajā bruņniecības pasaulē.