Komanda

Labākā izrāde, ko esmu redzējusi pēdējos gados.

Sekss, varmācība un mazliet revolūcijas. Sajūtas pēc izrādes “Valmieras puikas” VDT. Vilšanās laikam tomēr nebūs īstais vārds. Teiksim tā – es no šīs izrādes gaidīju ko citu. Stipri ko citu! Atceroties, kādas brīnišķīgas izrādes jauniešiem VDT iestudējis Jānis Znotiņš – “Staburaga bērnus”, “Dievs. Daba. Darbs”, es gatavojos azartiskam un ar baudu tveramam stāstam par Valmieras puikām un meitenēm. Zinu, ka viņš to spētu paveikt! Kāpēc no Rozīša romāna pirmajā cēlienā bija jārada pārspīlēta “mee too” tēmas manifestācija par sieviešu seksuālo pazemošanu un nelīdztiesību, ir grūti saprotams. Pie tam to paužot ar tēlu klaji erotiskām (ja izvarošanu var saukt par erotiku) darbībām, kas kulminē 25 gadus jaunās skolotājas Ritas Gravas (Klinta Reinholde) seksuālā sapņa vīzijās (tajās ievijot arī homoseksuālus motīvus). Paldies Dievam un režisoram, ka VDT aktieri vismaz paliek apģērbušies! Tēma, protams ir sāpīga un svarīga, nenoliedzu. Ģimnāzijas vadītāja Oša (A. Apinis) uzmākšanās jauniņajai skolotajai skaudri sasaucas ar Mūzikas Akadēmijā notikušo – tik ļoti, ka jāsāk domāt, vai šī aina tika iestudēta pirms vai pēc skandāla. Un uz to ir grūti noskatīties. Kad tev no skatuves aumaļām gāžas virsū vardarbība un pazemošana, gribas bēgt prom. Vardarbību izrādē manifestē pārsvarā viens tēls – Kārļa Freimaņa sadistiskais policijas priekšnieks Kutuzovs. Bet nu tā, ka pietiek visiem un pārpārēm! Jā – bija brīdis, kad apsvēru, vai šī tiešām nav tā VDT izrāde, no kuras es aiziešu nesagaidījis beigas. Kāds kungs to izdarīja (bet varbūt viņam vienkārši vajadzēja uz tualeti). To, ka publika nav sajūsmā un jūtas neērti varēja just fiziski. Par daudz “mee too”. Un kas par daudz, tas par skādi, kā teica vectēvs. Tas vairs neraisa līdzjūtību, bet aizkaitinātību. Pēc izrādes radās jautājums – cik šajā izrādes koncepcijā “vainojams” režisors un cik – pārējā komanda? Izlasot izrādes programmiņu (noteikti iesaku nopirkt) top skaidrāks, ka augstāk aprakstītā tēma vairāk ir dramaturģes Ances Muižnieces inspirēta. Znotiņš savā komentārā runā par puikam un revolūciju. Otrais cēliens tad nu vairāk pieder Znotiņam – seksuālā revolūcija ir beigusies, sācies Piektais gads. Šis cēliens nu jau vairāk sasaucas ar romānu un to, ko sākotnēji gaidījām no izrādes. Diemžēl, lai saglabātu sasaisti ar romāna sižetu, nākas izlīdzēties ar romānā fragmentu “aizkadra” lasījumiem. Tas tā kā nešķiet ļoti labi. Vizuāli un mūzikas ziņā izrāde ir ļoti spēcīga un baudāma. Lakonisks skatuves iekārtojums – pelēki tērauda paneļi, kas no otras puses kvēlo sarkani, pieklājīgie koka paneļi no otras puses ir apdeguši melni (Scenogrāfe Pamela Butāne). Priekšzīmīgi glīti melnbalti ģimnāzistu, skolotāju un citu personāžu tērpi, kas pārtop revolucionāri sarkanos (kostīmu māksliniece Ieva Avotiņa). Fantastiska un sen neredzēta horeogrāfija, kas šoreiz ir daudz būtiskāka par runāto vārdu (horeogrāfe Agate Bankava). (Varētu padiskutēt par revolucionāru kā zombiju atveidošanu noslēgumā – es pat gaidīju, ka Peteris Laucis Kutuzovam pārkodīs rīkli). Neesmu sajūsmā (un nezinu, kurš ierindas cilvēks būtu) par latviešu “nepieradināto” mūziku, bet šeit tā ir vairāk nekā vietā, kā dūre uz acs, tā teikt (partitūras autors Rihards Zelezņevs). Es ne velti nosaucu visu “tehnisko” personālu – domāju, šeit būs “Skatuves naglas” un ne viena vien. Nu un, protams, aktieri – VDT jaunā un pati jaunākā paaudze, kas spēj realizēt un izturēt visu šo enerģijas haosu uz skatuves! Īpaši gribas pieminēt Annu Neli Āboliņu – viņas Adelīna kā uznāk otrā cēliena sākumā, tā savāc visu publikas uzmanību. Talants! Klinta Reiholde varonīgi "iznes" uz saviem pleciem galveno lomu pirmajā cēlienā. Fascinējoši eleganti izvirtīgs ir Ievas Esteres Barkānes mākslas skolotāja Lausa tēls. Bauda skatīties ! Rezumējot – es tā arī nespēju sev noformulēt, vai man izrāde patika. Visdrīzāk, nelaime tā, ka mēs braucām skatīties Pāvila Rozīša “Valmieras puikas” par jaunību un revolūciju, bet saņēmām Ances Muižnieces versiju ar pavisam citiem akcentiem. Ja to paturēsiet prātā, izrāde jums var pat ļoti patikt.

Lielisks mūzikālais materiāls. Ja pavisam godīgi, tas "iznesa" izrādi. Aktieru darbs - profesionāls un baudāms, bet ..... gaidas bija lielākas, kā saņemtais materiāls. Kā teica otrs skatītājs, ar kuri kopā šo izrādi skatījāmies: "izrāde beidzās tā īsti nemaz nesākoties". Daudz mazu, labu epizožu, bet man tā visa bija par daudz. Visa bija par daudz! Kategorijās: iesaku noskatīties/neiesaku.....es neko nesaku:)

Dzīvojam vairāk kā 100 gadu vēlāk, bet darbs "Valmieras puikas" tik aktuāls arī šodien! Paldies par redzējumu un izrādi kopumā!

Mūzika 10/10, jo īpaši, ja latviešu alternatīvā sirdi silda. No piektā gada revolūcijas gan stipri maz, ne tekstā, ne tēlojumā, ja nu vienīgi tērpos un lielajos matos. Daudz visa kā, bet arī tā pa īstam nekā. Otrā plāna mīlas stāsts ar graciozo grāfa ielūšanu upē šķita saistošāks kā priekšplāns. Paņēmiens ar stāstnieka balss ierakstiem gan teicami izpildās.

Jūtos kā omes pagrabā bet satīrīts un kopts 10/10

Jūtos kā vecmāmiņas pagrabā tikai sakārtots

Izcila izrāde! Izcila aktierspēle! Aktieri spēlē ar degsmi un lielu atdevi - to nevar nesajust. Tas bija baudījums!

Man ir 15 gadi un ejot uz izrādi ar māsu man nebija augstas cerības, tomēr ši ir viena no labākajām izrādēm, kādu esmu redzējis. Man nebija ne jausmas, kas ir šis romāns un ko sagaidīt no tā, tomēr mani aizrāva pats stāts, lika aizdomāties par sievietes lomu sabiedrībā kā arī par revalūciju un Latvijas vēsturi. Arī aizrāva mūzika un kustības, jo pats spēleju ģitāru, tiešam perfekta izrāde. Noteikti iesaku visiem.