“Augļojieties un vairojieties”, Viņš teica, Ādams un Ieva bija paklausīgi. Cilvēce iemācījās baudīt arī bez vairošanās. Bauda kā dabiska parādība varētu arī palikt ikdienišķās rutīnas līmenī, kam nepievērš vairāk uzmanības kā rokas pakasīšanai, kad tā niez, tomēr joprojām ir ar tabu un stereotipiem apaugusi tēma.

Terēzei garšo vīns, viņai nav perfekta auguma, viņa ikdienā nevalkā mežģīņu apakšveļu un ar vaksāciju neaizraujas. Un viņai ir sekss. Daudz un dažāds. Viņai ir vīrs un trīs bērni. Un dilemma.

Anna Auziņa romānā “Mājoklis” atstāj seksu ar tā fizioloģiskajiem smalkumiem ikdienišķumā, neuzklājot tam izskaistinājuma glancēto kārtu. Pagājušā gadsimta 90. gadu atpazīstamajās reālijās viņa atklāj pusaudzes Terēzes pieaugšanas stāstu, kurā fiziskā nobriešana ar seksualitātes apzināšanos un izpēti kļūst saistīta ar garīgo dzīvi, tiecoties pēc viens vesels, taču sastopoties ar grūtībām, ko reglamentējusi katoļticība. Pieaugušās Terēzes laicīgās dzīves harmonija nav iespējama bez garīgā piepildījuma, bet prezervatīvs, kas nostājas starp sievieti un Dievu, grauj attiecības ar rituālu, kas ir svarīga garīgās prakses daļa. Kā šo miesas un gara konfliktu atrisināt?

“Mājoklis. komentāri” ir režisores Lauras Grozas diptihs, kurā dzejnieces Annas Auziņas debijas romāna “Mājoklis” varones Terēzes stāsts apaudzēts ar citu sieviešu intīmās pieredzes balsīm, lai runātu par sievieti un vīrieti, par māti un tēvu, par vīru un sievu, par dzīves lomām, gribētām un negribētām. Par to, kā sadzīvot ar tām.

“Mājoklis. komentāri #1 daļa” notiek tradicionālā teātra apstākļos, kad aktieru un skatītāju telpas ir ļoti tuvu, tomēr šķirtas. Tā ir kā priekšspēle intīmākai sarunai, kas turpināsies ārpus Dailes teātra – “Mājoklī. komentāros #2 daļā”.