Jebkurš pusaudzis reiz saviem vecākiem ir teicis "Tu mani nesaproti" un no tā brīža sācis savu ceļu pretim pieaugšanai. Bet pieauguši cilvēki, spītīgi turoties pie "tu mani nesaproti", atgādina bērnus pieaugušu cilvēku ķermenī.

Radošajai komandai cenšoties reanimēt bērnības pārdzīvojumus, iesākas pārpratumu radīta virkne, kas draud izgāzt visu izrādi. Pieci it kā pieauguši cilvēki sāk uzvesties kā spuraini pusaudži – nedzirdot un neredzot viens otru, bet spītīgi cenšoties visiem likt sevī ieklausīties. 

Vai šādos apstākļos var tapt mākslas darbs un kādai likumsakarībai tas seko – neapzinātai vēlmei izpaust sevī uzkrātās dusmas, vai bērnībā neiegūtai atzinībai no pieaugušajiem, kas izpaužas narcistiskā vēlmē sevi atrādīt un atklāties tikpat kā pilnīgi atkailinātam? Varbūt kādu vada upura komplekss. Varbūt pats teātra izrādes radīšanas process ir vardarbīgs un tam jāļauj realizēties, lai izrāde piedzimtu un dzīvotu patstāvīgi un neatkarīgi no māksliniekiem, kas to radījuši.