1955. gada 4. februāra rītā, pēc lugas “Jaunākā brāļa vasara” pirmizrādes Dailes teātrī, jaunais arhitekts Gunārs Priede pamostas kā slavens dramaturgs, aizsākot jaunu posmu latviešu literatūrā.

Stāsts par jaunā Uģa vasaru, viņa veidošanos par personību un pārpratumi, ko veido jaunības maksimālisma sadursme ar dzīves realitāti, pirmā nelaimīgā mīlestība, skumjas, kļūdas un maldi, ir izaudzis no Gunāra Priedes paša personiskās dzīves pieredzes un vērojumiem. “Jaunākā brāļa vasara” kļuva par pirmo lugu, kas atspoguļoja padomju dzīves realitāti ar visu tās deformēto ideoloģiju, nebaidoties balansēt starp toreiz pieļaujamo un nepieļaujamo jaunu cilvēku redzējumā.

Režisore Inese Mičule par to, kāpēc svarīgi šo lugu iestudēt šodien “Pirmkārt, lai esošajai un jaunajai teātra paaudzei apliecinātu, ka Gunāra Priedes atstātais mantojums nav aizmirstams ideoloģiski saindētā laikmeta dēļ, kurā viņš dzīvoja un rakstīja. Otrkārt, lugas varoņu redzējuma dēļ. Tajā jauna cilvēka iekšējie un ārējie konflikti ir mūžīgi un nodarbinājuši cilvēkus visos laikos.”

Līdzīgi, kā 1955. gadā, arī Valmieras teātra iestudējumā uz Lielās zāles skatuves debitēs jaunība – seši jaunākās paaudzes aktieri.