Trauslā un aizlauztā sapņotāja, netveramā Blānša, dzīvē zaudējusi visu, vēl cer atrast patvērumu pie savas māsas Stellas kā pie pēdējā glābiņa. Tenesijs Viljamss lugas rakstīšanas laikā, attiecinot to uz sevi un arī uz Blānšu, ir teicis “Šķiet, ka nejauši paziņas vai svešinieki parasti bijuši pret mani laipnāki nekā draugi. Mani pazīt nenozīmē mani mīlēt.” 

Blānša, iespējams, ir aktrises lielākā dāvana. Valmieras teātra iestudējumā Blānšas loma ir režisora Edmunda Freiberga veltījums vienai no savas paaudzes labākajām aktrisēm – Ievai Puķei, kura par sev uzticēto galveno lomu saka “Viņa ir noausta no sāpēm un nelaimīgas mīlestības. Viņas balsī skan ilgas un spīts. Viņu plosa meli un kaislība. Sekss un vardarbība. Neizskaidrojamais citādais. Dubļi un asinis. No tā visa viņa ir noausta. Un tomēr – tīra. Viena no visskaistākajām lomām, kas jelkad uzrakstīta.” 

Par amerikāņu dramaturga un rakstnieka Tenesija Viljamsa 1947. gadā sarakstīto lugu “Ilgu tramvajs” fakti runā paši par sevi – pēc pirmizrādes ASV, Ņūheivenā, tajā pašā gadā tā kļuva par hitu, iekarojot skatītāju atzinību visos Amerikas teātros, kur vien tā tika iestudēta, 1948. gadā saņemot prestižo Pulicera prēmiju, bet pasaules slavu tai atnes Elijas Kazana 1951. gada filma ar Vivienu Lī un Marlonu Brando tās centrā.